1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvas 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu, 1. panta 1. punkta c)–f) apakšpunkts, 2., 3. un 4. punkts, ņemot vērā mērķi izvairīties no dubultas jurisdikcijas situācijas, kas minēta šīs direktīvas 34. un 35. apsvērumā, kā arī LES 4. panta 3. punktā un LESD 49. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka regulatīvā iestāde, kad tā uzskata, ka dalībvalsts, kurai persona ir piekritīga, ir tā, kurā persona, kas jāuzskata par mediju pakalpojumu sniedzēju, ir reģistrēta, piemēro šai personai sankciju, ja pirmā dalībvalsts jau ir atzinusi, ka tai ir kompetence attiecībā uz šo audiovizuālo mediju pakalpojumu, kuram tā ir piešķīrusi koncesiju?

2)

Vai lojālas sadarbības princips, ko garantē LES 4. panta 3. punkts (bijušais EKL 10. pants), ir jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek pienākumu dalībvalstij, kura plāno īstenot jurisdikciju pār kādu pakalpojumu, kamēr pirmā dalībvalsts to jau īsteno, lūgt pirmo dalībvalsti atsaukt tās piešķirto koncesiju saistībā ar šo audiovizuālo mediju pakalpojumu un tās atteikuma gadījumā nodot lietu Eiropas Savienības Tiesai, lūdzot Eiropas Komisiju iesniegt prasību par pienākumu neizpildi pret pirmo dalībvalsti (LESD 258. pants) vai pašai iesniegt prasību par pienākumu neizpildi (LESD 259. pants) un atturēties no jebkādas materiālas vai juridiskas darbības, kas paustu tās pretenzijas uz jurisdikciju attiecībā uz šo pakalpojumu, izņemot tad un tikai tad, kad Eiropas Savienības Tiesa pieņems tai labvēlīgu lēmumu?

3)

Vai tas pats princips noteikti nozīmē, ka dalībvalstij, kura vēlas īstenot jurisdikciju pār audiovizuālo mediju pakalpojumu, ja pirmā dalībvalsts to jau izmanto, pirms tā veic jebkādu materiālu vai juridisku darbību, kas paustu tās pretenzijas uz jurisdikciju attiecībā uz šo pakalpojumu, un neatkarīgi no 2. jautājumā minēto procedūru ieviešanas,

4)

Vai atbildi uz otro un trešo jautājumu ietekmē tas, ka par audiovizuālo regulējumu atbildīgajai iestādei ir atsevišķas juridiskās personas statuss un tās darbības līdzekļi ir nošķirti no tās dalībvalsts līdzekļiem, kurai tā ir piekritīga?

5)

Vai situācijā, kad uz audiovizuālo mediju pakalpojumu attiecas pirmās dalībvalsts piešķirta koncesija, LESD 344. pants, interpretējot to saistībā ar LES 4. panta 3. punktu un iepriekš minēto Direktīvu 2010/13/ES, aizliedz otras dalībvalsts tiesai pieņemt lēmumu par to, ka šīs otrās dalībvalsts regulatīvā iestāde pamatoti uzskata, ka tai ir kompetence kontrolēt šo pakalpojumu, ņemot vērā to, ka, šādi rīkojoties, minētā tiesa netieši nospriestu arī to, ka pirmā dalībvalsts ir nepareizi interpretējusi savu jurisdikciju, un netieši izšķirtu strīdu starp divām dalībvalstīm saistībā ar Eiropas tiesību interpretāciju un/vai piemērošanu? Vai šādā situācijā otrās dalībvalsts tiesai jāaprobežojas ar šīs regulatīvās iestādes lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz to, ka attiecīgais audiovizuālo mediju pakalpojums jau ir pirmās dalībvalsts piešķirtas koncesijas priekšmets?