(1)

Savā 2019. gada 11. decembra paziņojumā ar nosaukumu “Eiropas zaļais kurss” (“Zaļais kurss”) Eiropas Komisija apņēmās pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES noteikumus par nefinanšu informācijas sniegšanu (3). Zaļais kurss ir Savienības jaunā izaugsmes stratēģija. Tā mērķis ir līdz 2050. gadam pārveidot Savienību par mūsdienīgu, resursu izmantošanas ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku bez siltumnīcefekta gāzu (SEG) neto emisijām. Tā mērķis ir arī aizsargāt, saglabāt un stiprināt Savienības dabas kapitālu un aizsargāt Savienības iedzīvotāju veselību un labklājību no riskiem un ietekmes, kas saistīti ar vidi. Zaļā kursa mērķis ir atsaistīt ekonomikas izaugsmi no resursu izmantošanas un nodrošināt, ka visi reģioni un Savienības iedzīvotāji piedalās sociāli taisnīgā pārejā uz ilgtspējīgu ekonomisko sistēmu, kurā novārtā netiek atstāts neviens cilvēks un neviena administratīvi teritoriālā vienība. Tas palīdzēs sasniegt mērķi izveidot ekonomiku, kas strādā cilvēku labā, stiprinot Savienības sociālo tirgus ekonomiku un palīdzot nodrošināt to, ka tā ir gatava nākotnei un ka tā veicina stabilitāti, darbvietu radīšanu, izaugsmi un ilgtspējīgus ieguldījumus.

Šie mērķi ir īpaši svarīgi, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas radīto sociālekonomisko kaitējumu un nepieciešamību pēc ilgtspējīgas, iekļaujošas un taisnīgas atveseļošanas. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1119 (4) padara mērķi panākt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam par Savienībā saistošu. Turklāt savā 2020. gada 20. maija paziņojumā ar nosaukumu “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam: Atgriezīsim savā dzīvē dabu” Komisija ir apņēmusies nodrošināt, ka visas pasaules ekosistēmas līdz 2050. gadam būs atjaunotas, izturētspējīgas un atbilstoši aizsargātas. Minētās stratēģijas mērķis ir panākt, ka Eiropas bioloģiskā daudzveidība līdz 2030. gadam nostājas uz atlabšanas ceļa.

(2)

Savā 2018. gada 8. marta paziņojumā ar nosaukumu “Rīcības plāns: ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana” (“Rīcības plāns ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana”) Komisija ir izklāstījusi pasākumus šādu mērķu sasniegšanai – pārorientēt kapitāla plūsmas uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, lai panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, pārvaldīt finanšu riskus, kas izriet no klimata pārmaiņām, resursu izsmelšanas, vides degradācijas un sociālajām problēmām, un veicināt pārredzamību un ilgtermiņa pieeju finansiālajā un ekonomiskajā darbībā. Atbilstošas, salīdzināmas un ticamas ar ilgtspēju saistītas informācijas atklāšana, ko veic noteiktas uzņēmumu kategorijas, ir priekšnoteikums šo mērķu sasniegšanai. Eiropas Parlaments un Padome, īstenojot Rīcības plānu ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanai, ir pieņēmuši vairākus leģislatīvus aktus. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/2088 (5) nosaka kārtību, kādā finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti atklāj ilgtspējas informāciju individuālajiem ieguldītājiem un aktīvu īpašniekiem.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852 (6) izveido vides ziņā ilgtspējīgu saimniecisko darbību klasifikācijas sistēmu, lai palielinātu ilgtspējīgus ieguldījumus un apkarotu zaļmaldināšanu par finanšu produktiem, par kuriem nepamatoti tiek apgalvots, ka tie ir ilgtspējīgi. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/2089 (7), ko papildina Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2020/1816 (8), (ES) 2020/1817 (9) un (ES) 2020/1818 (10), ievieš vides, sociālās un pārvaldības (“VSP”) informācijas atklāšanas prasības etalonu administratoriem un minimālos standartus, kas paredzēti, lai izstrādātu ES klimata pārejas etalonus un Parīzes nolīgumam pielāgotus ES etalonus.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (11) paredz prasību, ka lielām iestādēm, kas ir emitējušas vērtspapīrus, kurus atļauts tirgot regulētā tirgū, ir jāatklāj informācija par VSP riskiem, sākot no 2022. gada 28. jūnija. Ieguldījumu brokeru sabiedrībām paredzētais prudenciālās uzraudzības regulējums, kas noteikts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/2033 (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2034 (13), ietver noteikumus par VSP riska dimensijas ieviešanu kompetento iestāžu īstenotajā uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesā (“UPNP”) un VSP riska atklāšanas prasības, kuras ieguldījumu brokeru sabiedrībām piemērojamas no 2022. gada 26. decembra. Komisija, turpinot īstenot Rīcības plānu ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanai, 2021. gada 6. jūlijā pieņēma arī priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas zaļajām obligācijām.

(3)

Savā 2019. gada 17. jūnija paziņojumā “Pamatnostādnes par nefinansiālas informācijas sniegšanu: papildinājums par klimatiskās informācijas sniegšanu” (“pamatnostādnes par klimatiskās informācijas sniegšanu”) Komisija uzsver ieguvumus, kādus uzņēmumiem sniegs klimatiskās informācijas sniegšana, jo īpaši palielinot apzināšanos un izpratni par riskiem, kas saistīti ar klimatu, un iespējas uzņēmumā, dažādojot ieguldītāju bāzi, pazeminot kapitāla izmaksas un uzlabojot konstruktīvu dialogu ar visām ieinteresētajām personām. Turklāt dažādība uzņēmuma valdē varētu ietekmēt lēmumu pieņemšanu, korporatīvo pārvaldību un noturību.

(4)

Savos 2019. gada 5. decembra secinājumos par kapitāla tirgu savienības padziļināšanu Padome uzsver, cik liela nozīme ir ticamai, salīdzināmai un atbilstošai informācijai par riskiem, iespējām un ietekmi, kas saistīti ar ilgtspēju, un aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt Eiropas standartu nefinanšu informācijas sniegšanai.

(5)

Savā 2018. gada 29. maija rezolūcijā par ilgtspējīgām finansēm (14) Eiropas Parlaments prasa Direktīvas 2013/34/ES ietvaros vēl vairāk pilnveidot nefinanšu informācijas sniegšanas prasības. Savā 2020. gada 17. decembra rezolūcijā par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību (15) Eiropas Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pārskatīt Direktīvu 2013/34/ES un pauž nepieciešamību izveidot tādu visaptverošu Savienības regulējumu nefinanšu informācijas sniegšanai, kas ietvertu obligātus Savienības standartus nefinanšu informācijas sniegšanai. Eiropas Parlaments prasa paplašināt ziņojumu sniegšanas prasību piemērošanas jomu, iekļaujot tajā jaunas uzņēmumu kategorijas, un ieviest revīzijas prasību.

(6)

Savā 2015. gada 25. septembra rezolūcijā ar nosaukumu “Pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” (“Programma 2030. gadam”) Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma jaunu globālu ilgtspējīgas attīstības satvaru. Programmas 2030. gadam pamatā ir ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi (“IAM”), un tā aptver trīs ilgtspējas dimensijas – ekonomisko, sociālo un vides dimensiju. Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumā ar nosaukumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” IAM ir sasaistīti ar Savienības politikas satvaru, lai nodrošinātu, ka šie mērķi jau no paša sākuma tiek ņemti vērā visās Savienības darbībās un politikas iniciatīvās gan Savienībā, gan ārpus tās. Savos 2017. gada 20. jūnija secinājumos “Ilgtspējīga Eiropas nākotne: ES atbildes reakcija uz Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam” Padome apstiprina Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos pilnībā, saskaņoti, visaptveroši, integrēti, efektīvi un ciešā sadarbībā ar partneriem un citām ieinteresētajām personām īstenot Programmu 2030. gadam.

(7)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/95/ES (16) ir grozīta Direktīva 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu informācijas atklāšanu. Ar Direktīvu 2014/95/ES ir ieviesta prasība uzņēmumiem sniegt informāciju vismaz par jautājumiem, kas saistīti ar vidi, sociālo jomu, nodarbinātību, cilvēktiesību ievērošanu, korupcijas un kukuļošanas apkarošanu. Attiecībā uz minētajiem tematiem Direktīvā 2014/95/ES uzņēmumiem prasīts atklāt informāciju šādās jomās: darījumdarbības modelis, rīcībpolitikas, tostarp veiktie pienācīgas rūpības procesi, minēto rīcībpolitiku īstenošanas rezultāti, riski un riska pārvaldība un nefinanšu rezultātu pamatrādītāji, kas attiecas uz konkrēto darījumdarbību.

(8)

Daudzas ieinteresētās personas uzskata, ka termins “nefinanšu” ir neprecīzs, jo īpaši tāpēc, ka tas netieši norāda uz to, ka attiecīgā informācija nav svarīga no finanšu aspekta. Tomēr aizvien biežāk šāda informācija ir finansiāli nozīmīga. Daudzas organizācijas, iniciatīvas un praktiķi ilgtspējas ziņu sniegšanas jomā atsaucas uz jēdzienu “ilgtspējas informācija”. Tādēļ termina “nefinanšu informācija” vietā būtu vēlams izmantot terminu “ilgtspējas informācija”. Līdz ar to būtu jāgroza Direktīva 2013/34/ES, lai ņemtu vērā minētās izmaiņas terminoloģijā.

(9)

Ja uzņēmumi veiktu labāku ilgtspējas ziņu sniegšanu, galvenie labuma guvēji no tā būtu iedzīvotāji un noguldītāji, tostarp arodbiedrības un darba ņēmēju pārstāvji, kas būtu atbilstoši informēti un līdz ar to spētu labāk iesaistīties sociālajā dialogā. Noguldītājiem, kuri vēlas ieguldīt ilgtspējīgi, būs iespēja to darīt, savukārt visi iedzīvotāji gūtu labumu no stabilas, ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomiskās sistēmas. Lai nodrošinātu šādu labumu, ilgtspējas informācijai, ko atklāj uzņēmumu gada pārskatos, vispirms ir jāsasniedz divas primārās lietotāju grupas. Pirmā lietotāju grupa ir ieguldītāji, tostarp aktīvu pārvaldītāji, kuri vēlas labāk izprast riskus un iespējas, ko ilgtspējas jautājumi rada viņu ieguldījumiem, un šo ieguldījumu ietekmi uz cilvēkiem un vidi. Otrā lietotāju grupa ir pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, tostarp nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri, kas vēlas atvieglot uzņēmumu saukšanu pie atbildības par ietekmi uz cilvēkiem un vidi. Arī citas ieinteresētās personas varētu izmantot gada pārskatos atklāto ilgtspējas informāciju, jo īpaši, lai uzlabotu salīdzināmību starp tirgus sektoriem un to iekšienē.

Uzņēmumu darījumu partneri, tostarp klienti, varētu izmantot šo ilgtspējas informāciju, lai izprastu ar ilgtspēju saistītos riskus un ietekmi visās savās vērtību ķēdēs un nepieciešamības gadījumā ziņotu par tiem. Politikas veidotāji un vides aģentūras var izmantot šādu informāciju, jo īpaši apkopotā veidā, lai uzraudzītu ar vidi saistītās un sociālās tendences, veicinātu vides kontu izveidi un informētu publiskās politikas izstrādātājus. Neliels skaits iedzīvotāju un patērētāju tiešā veidā iepazīstas ar uzņēmumu gada pārskatiem, taču viņi ilgtspējas informāciju varētu izmantot netieši, piemēram, tad, kad viņi apsver finanšu konsultantu vai nevalstisko organizāciju ieteikumus vai atzinumus. Daudzi ieguldītāji un aktīvu pārvaldītāji ilgtspējas informāciju iegādājas no datu sniedzējiem, kas ir trešās personas un kas informāciju vāc no dažādiem avotiem, tostarp no publiski pieejamiem korporatīvajiem pārskatiem.

(10)

Ilgtspējas informācijas tirgus ātri aug, un, ņemot vērā jaunos pienākumus, kas jāpilda ieguldītājiem un trešo personu aktīvu pārvaldītājiem, trešo personu datu sniedzēju loma kļūst aizvien nozīmīgāka. Palielinoties sīkākās kategorijās iedalītu datu pieejamībai, ilgtspējas informācijai būtu jākļūst lētākai. Ir sagaidāms, ka ar šo grozošo direktīvu izdarītie grozījumi Direktīvā 2013/34/ES uzlabos datu salīdzināmību un saskaņos standartus. Tiek sagaidīts arī, ka uzlabosies trešo personu datu sniedzēju piekoptā prakse un speciālās zināšanas šajā jomā, tādējādi palielinot potenciālu darbvietu radīšanai.

(11)

Pēdējos gados ir ievērojami palielinājies pieprasījums pēc korporatīvās ilgtspējas informācijas, jo īpaši ieguldītāju vidū. Šo pieprasījuma palielināšanos nosaka uzņēmumu risku mainīgais raksturs un ieguldītāju pieaugošā izpratne par šo risku finansiālajām sekām. Tas jo īpaši attiecas uz finanšu riskiem, kas saistīti ar klimatu. Tāpat arī pieaug izpratne par tiem riskiem un iespējām uzņēmumiem un ieguldījumiem, ko rada citas vides problēmas, tādas kā bioloģiskās daudzveidības zudums, kā arī ar veselību saistītie un sociālie jautājumi, tostarp bērnu darbs un piespiedu darbs. Ilgtspējas informācijas pieprasījuma pieaugumu veicina arī tādu ieguldījumu produktu apjoma palielināšanās, ar kuriem nepārprotami cenšas izpildīt noteiktus ilgtspējas standartus vai sasniegt noteiktus ilgtspējas mērķus un nodrošināt atbilstību 2015. gada 12. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemtā Parīzes nolīguma (“Parīzes nolīgums”) vērienīgajam mērķim, ANO Konvencijai par bioloģisko daudzveidību un Savienības rīcībpolitikām. Daļa no šīs palielināšanās ir loģiskas sekas iepriekš pieņemtajiem Savienības tiesību aktiem, jo īpaši Regulām (ES) 2019/2088 un (ES) 2020/852. Minētā palielināšanās daļēji būtu notikusi jebkurā gadījumā, pateicoties strauji mainīgajai iedzīvotāju izpratnei, patērētāju izvēlei un tirgus praksei. Covid-19 pandēmija vēl vairāk paātrinājusi to, ka pieaug lietotāju vajadzības pēc informācijas, jo īpaši tāpēc, ka šī pandēmija ir atklājusi darba ņēmēju un uzņēmumu vērtību ķēžu neaizsargātību. Informācija par ietekmi uz vidi ir svarīga arī saistībā ar turpmāko pandēmiju seku mazināšanu, jo cilvēka izraisītie ekosistēmu traucējumi arvien biežāk ir saistīti ar slimību rašanos un izplatīšanos.

(12)

Arī paši uzņēmumi var gūt labumu no kvalitatīvas ziņošanas par ilgtspējas jautājumiem. Tādu ieguldījumu produktu skaita pieaugums, kas paredzēti ilgtspējas mērķu īstenošanai, nozīmē to, ka efektīva ilgtspējas ziņu sniegšana var uzlabot uzņēmumu piekļuvi finanšu kapitālam. Ilgtspējas ziņu sniegšana var palīdzēt uzņēmumiem noteikt un pārvaldīt savus riskus un iespējas, kas saistīti ar ilgtspējas jautājumiem. Tā var radīt pamatu labākam dialogam un saziņai starp uzņēmumiem un ieinteresētajām personām un palīdzēt uzņēmumiem uzlabot reputāciju. Turklāt konsekvents pamats ilgtspējas ziņu sniegšanai ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu veidā izraisītu to, ka tiek sniegta atbilstoša un pietiekama informācija un līdz ar to būtiski samazinātu ad hoc pieprasījumus sniegt informāciju.

(13)

Komisijas 2021. gada 21. aprīļa ziņojumā par pārskatīšanas klauzulām Direktīvās 2013/34/ES, 2014/95/ES un 2013/50/ES un tam pievienotajā atbilstības pārbaudē attiecībā uz ES satvaru uzņēmumu veiktai publiskai ziņošanai (“Komisijas ziņojums par pārskatīšanas klauzulām un tam pievienotā atbilstības pārbaude”) ir konstatētas problēmas attiecībā uz Direktīvas 2014/95/ES atbilstību tās mērķa sasniegšanai. Pastāv nozīmīgi pierādījumi tam, ka daudzi uzņēmumi neatklāj būtisku informāciju par visiem galvenajiem ar ilgtspēju saistītajiem jautājumiem, tostarp ar klimatu saistītu informāciju, tādu kā visas SEG emisijas, un faktorus, kas ietekmē bioloģisko daudzveidību. Ziņojumā kā būtiska problēma ir konstatēta arī ilgtspējas informācijas ierobežotā salīdzināmība un ticamība. Turklāt daudziem uzņēmumiem, no kuriem lietotājiem ir nepieciešama ilgtspējas informācija, nav pienākuma šādu informāciju paziņot. Līdz ar to ir skaidra nepieciešamība pēc stabila un izmaksu ziņā pieejama ziņošanas satvara, kas būtu papildināts ar efektīvu revīzijas praksi, lai nodrošinātu datu ticamību un izvairītos no zaļmaldināšanas un dubultas uzskaites.

(14)

Ja netiks veikti politikas pasākumi, ir sagaidāms, ka plaisa starp lietotāju vajadzībām pēc informācijas un uzņēmumu sniegto ilgtspējas informāciju palielināsies. Minētajai plaisai ir būtiska negatīva ietekme. Ieguldītāji, pieņemot lēmumus par ieguldīšanu, nespēj pietiekami ņemt vērā ar ilgtspēju saistītos riskus un iespējas. Uzkrājoties vairākiem ieguldīšanas lēmumiem, kuros nav pietiekami ņemti vērā ar ilgtspēju saistīti riski, var rasties sistēmiski riski, kas apdraud finanšu stabilitāti. Eiropas Centrālā banka (ECB) un starptautiskas organizācijas, tādas kā Finanšu stabilitātes padome, ir vērsušas uzmanību uz šiem sistēmiskajiem riskiem, jo īpaši klimata jomā. Mazinās arī ieguldītāju spēja novirzīt finanšu līdzekļus tādiem uzņēmumiem un saimnieciskām darbībām, kas risina, nevis padziļina sociālās un vides problēmas, un līdz ar to ir apdraudēti Zaļā kursa, Rīcības plāna ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanai un Parīzes nolīguma mērķi. Mazinās arī nevalstisko organizāciju, sociālo partneru, uzņēmumu darbības skarto kopienu un citu ieinteresēto personu spēja saukt uzņēmumus pie atbildības par to ietekmi uz cilvēkiem un vidi. Minētais rada atbildības deficītu un var izraisīt to, ka mazinās iedzīvotāju uzticēšanās uzņēmumiem, kas savukārt var negatīvi ietekmēt efektīvu sociālās tirgus ekonomikas darbību. Ar ilgtspēju saistītu risku mērīšanai, izvērtēšanai un pārvaldībai paredzētu vispārpieņemtu rādītāju un metožu neesamība arī ir šķērslis uzņēmumu centieniem nodrošināt savu uzņēmējdarbības modeļu un darbību ilgtspēju. Uzņēmumu sniegtas informācijas par ilgtspēju neesamība arī ierobežo ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, arodbiedrību un darba ņēmēju pārstāvju spēju iesaistīties dialogā ar uzņēmumiem par ilgtspējas jautājumiem.

(15)

Komisijas ziņojumā par pārskatīšanas klauzulām un tam pievienotajā atbilstības pārbaudē ir norādīts arī uz to, ka būtiski palielinājies uzņēmumiem adresētais pieprasījums pēc informācijas par ilgtspējas jautājumiem, kura mērķis ir mazināt pašreizējo plaisu starp lietotāju vajadzību pēc informācijas un pieejamo korporatīvo ilgtspējas informāciju. Turklāt pašreizējās gaidas, ka uzņēmumi izmantos dažādus satvarus un standartus, ļoti iespējams, turpināsies un var pat pastiprināties, jo ilgtspējas informācijai tiek piešķirta arvien lielāka nozīme. Ja netiks veikti politikas pasākumi, lai panāktu vienprātību par to, kāda informācija uzņēmumiem jāpaziņo, ievērojami palielināsies izmaksas un slogs ziņojošajiem uzņēmumiem un šādas informācijas lietotājiem.

(16)

Pastāvošā plaisa informācijas jomā palielina iespēju, ka atsevišķas dalībvalstis ieviesīs arvien atšķirīgākus valsts noteikumus vai standartus. Atšķirīgas ziņošanas prasības dažādās dalībvalstīs varētu radīt papildu izmaksas un sarežģītību uzņēmumiem, kas darbojas pāri robežām, un tādējādi būtu apdraudēts iekšējais tirgus, un varētu būtu apdraudētas tiesības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīva aprite visā Savienībā. Šādas atšķirīgas ziņošanas prasības arī varētu padarīt paziņoto informāciju mazāk salīdzināmu pāri robežām, tā vājinot kapitāla tirgu savienību.

(17)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantu piemēro attiecīgi lieliem uzņēmumiem, kas ir sabiedriskas nozīmes struktūras, kurās vidējais darbinieku skaits pārsniedz 500, un sabiedriskas nozīmes struktūrām, kas ir lielas grupas mātesuzņēmumi, kuros vidējais konsolidētais darbinieku skaits pārsniedz 500. Ņemot vērā augošās lietotāju vajadzības pēc ilgtspējas informācijas, ilgtspējas informācija būtu jāpieprasa arī no arī citām uzņēmumu kategorijām. Tādēļ ir lietderīgi prasīt, lai visi lielie uzņēmumi un visi uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, izņemot mikrouzņēmumus, sniegtu ilgtspējas informāciju. Šīs grozošās direktīvas noteikumi, ar kuriem groza Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantu, skaidri izklāsta ziņošanas prasību piemērošanas jomu, atsaucoties uz Direktīvas 2013/34/ES 2. un 3. pantu. Tādēļ tie nevienkāršo un nemaina citas prasības, un Direktīvas 2013/34/ES 40. pantā sabiedriskas nozīmes struktūrām paredzētais atbrīvojumu ierobežojums netiek piemērots. Jo īpaši sabiedriskas nozīmes struktūras nevajadzētu uzskatīt par lieliem uzņēmumiem ilgtspējas informācijas sniegšanas prasību piemērošanas nolūkā. Maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā un kuri ir sabiedriskas nozīmes struktūras, attiecīgi būtu jāļauj ziņot saskaņā ar maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. Turklāt visiem uzņēmumiem, kas ir lielu grupu mātesuzņēmumi, grupas līmenī būtu jāsniedz informācija par ilgtspēju. Turklāt, tā kā Regulas (ES) 2020/852 8. pantā ir atsauce uz Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantu, uzņēmumiem, kas no jauna iekļauti 19.a un 29.a pantā noteiktajā ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību piemērošanas jomā, būs jāievēro arī Regulas (ES) 2020/852 8. panta noteikumi.

(18)

Šajā grozošajā direktīvā paredzētā prasība, ka arī lieliem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus nav atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, būtu jāatklāj informācija par ilgtspējas jautājumiem, galvenokārt ir pamatota ar bažām par šādu uzņēmumu ietekmi un pārskatatbildību, arī ar to vērtību ķēdes starpniecību. Šajā sakarā būtu visiem lielajiem uzņēmumiem jāpiemēro vienādas prasības publiski paziņot ilgtspējas informāciju. Turklāt arī finanšu tirgus dalībniekiem ir nepieciešama informācija no tiem lielajiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus nav atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā.

(19)

Šajā grozošajā direktīvā paredzētās prasības, ka trešo valstu uzņēmumiem, kuri nav iedibināti Savienībā, bet kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, arī būtu jāatklāj informācija par ilgtspējas jautājumiem, mērķis ir reaģēt uz finanšu tirgus dalībnieku vajadzībām saņemt informāciju no šādiem uzņēmumiem, lai tie spētu izprast savu ieguldījumu riskus un ietekmi, un izpildīt Regulā (ES) 2019/2088 noteiktās informācijas atklāšanas prasības.

(20)

Trešo valstu uzņēmumiem, kuriem ir būtiska darbība Savienības teritorijā, arī būtu jāpiemēro prasība sniegt ilgtspējas informāciju, jo īpaši par to ietekmi uz sociālajiem un vides jautājumiem, lai nodrošinātu to, ka trešo valstu uzņēmumi ir atbildīgi par savu ietekmi uz cilvēkiem un vidi un ka pastāv vienlīdzīgi konkurences apstākļi uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū. Tādēļ trešo valstu uzņēmumiem, kuru neto apgrozījums Savienībā pārsniedz 150 miljonus EUR un kuriem Savienības teritorijā ir meitasuzņēmums vai filiāle, būtu jāpiemēro ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības. Lai nodrošinātu, ka šādas prasības ir samērīgas un īstenojamas, robežvērtība attiecībā uz vairāk nekā 40 miljonu EUR neto apgrozījumu būtu jāpiemēro trešo valstu uzņēmumu filiālēm, un robežvērtības attiecībā uz to, kad uzņēmums ir uzskatāms par lielu uzņēmumu vai mazu vai vidēju uzņēmumu, kura vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, izņemot mikrouzņēmumus, būtu jāattiecina uz trešo valstu meitasuzņēmumiem, jo šādiem meitasuzņēmumiem un filiālēm vajadzētu būt atbildīgiem par attiecīgā trešās valsts uzņēmuma ilgtspējas ziņojuma publicēšanu. Ilgtspējas ziņojumi, ko publicē trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmums vai filiāle, būtu jāsagatavo saskaņā ar standartiem, kuri Komisijai ar deleģētajiem aktiem jāpieņem līdz 2024. gada 30. jūnijam.

Trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam vai filiālei arī būtu jāspēj ziņot saskaņā ar standartiem, ko piemēro Savienībā iedibinātiem uzņēmumiem, vai saskaņā ar standartiem, kurus uzskata par līdzvērtīgiem saskaņā ar īstenošanas aktu. Ja trešās valsts uzņēmums nesniedz visu šajā grozošajā direktīvā prasīto informāciju, neraugoties uz tā meitasuzņēmuma vai filiāles labākajiem centieniem iegūt nepieciešamo informāciju, minētajam meitasuzņēmumam vai filiālei būtu jāsniedz visa tās rīcībā esošā informācija un jāizdod paziņojums, kurā norādīts, ka attiecīgais trešās valsts uzņēmums atlikušo prasīto informāciju nav darījis pieejamu. Lai paziņotā informācija būtu kvalitatīva un ticama, trešo valstu uzņēmumu ilgtspējas ziņojumi būtu jāpublicē, tiem pievienojot ticamības apliecinājuma atzinumu, kuru sniegusi persona vai uzņēmums, kas pilnvarots sniegt šādu apliecinājumu, vai nu saskaņā ar attiecīgā trešās valsts uzņēmuma valsts tiesību aktiem, vai ar dalībvalsts tiesību aktiem. Ja šāds ticamības apliecinājuma atzinums nav sniegts, trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam vai filiālei būtu jāizdod paziņojums, kurā norādīts, ka trešās valsts uzņēmums nav sniedzis nepieciešamo ticamības apliecinājuma atzinumu. Ilgtspējas ziņojums bez maksas būtu jādara pieejams sabiedrībai ar dalībvalstu centrālā reģistra, komercreģistra vai sabiedrību reģistra starpniecību vai arī attiecīgā trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmuma vai filiāles tīmekļa vietnē.

Dalībvalstīm būtu jāspēj reizi gadā informēt Komisiju par tiem trešo valstu uzņēmumu meitasuzņēmumiem un filiālēm, kas izpildījuši publicēšanas prasību, un par gadījumiem, kad ziņojums ir publicēts, taču trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmums vai filiāle ir paziņojusi, ka nav varējusi iegūt nepieciešamo informāciju no šā trešās valsts uzņēmuma. Komisijai savā tīmekļa vietnē būtu jādara publiski pieejams to trešo valstu uzņēmumu saraksts, kuri ir publicējuši ilgtspējas ziņojumu.

(21)

Ņemot vērā ar ilgtspēju saistīto risku pieaugošo nozīmi un to, ka mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, ir ievērojama daļa no visiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, ieguldītāju aizsardzības nolūkā būtu jāprasa, lai arī mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, izņemot mikrouzņēmumus, atklātu informāciju par ilgtspējas jautājumiem. Šādas prasības ieviešana palīdzēs nodrošināt to, ka finanšu tirgus dalībnieki savos ieguldījumu portfeļos var iekļaut mazākus biržā kotētus uzņēmumus, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, pamatojoties uz to, ka tie paziņo finanšu tirgus dalībniekiem nepieciešamo ilgtspējas informāciju.

Tas palīdzēs aizsargāt un uzlabot mazāku uzņēmumu, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, piekļuvi finanšu kapitālam un izvairīties no tā, ka finanšu tirgus dalībnieki diskriminē šādus uzņēmumus. Prasību atklāt informāciju par ilgtspējas jautājumiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, izņemot mikrouzņēmumus, nepieciešams ieviest arī tāpēc, lai nodrošinātu, ka finanšu tirgus dalībnieku rīcībā ir informācija, kas tiem nepieciešama no ieguldījumus saņemošajiem uzņēmumiem, lai tie paši varētu izpildīt Regulā (ES) 2019/2088 noteiktās prasības attiecībā uz ilgtspējas informācijas atklāšanu. Būtu jāparedz, ka mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, var ziņot saskaņā ar standartiem, kas ir samērīgi ar to spējām un resursiem un atbilstoši to darbības mērogam un sarežģītībai. Maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus nav atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, vajadzētu arī būt iespējai brīvprātīgi izvēlēties izmantot šādus samērīgus standartus.

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti maziem un vidējiem uzņēmumiem būs atsauces punkts uzņēmumiem, kas ietilpst ar šo grozošo direktīvu ieviesto prasību darbības jomā, attiecībā uz ilgtspējas informācijas līmeni, ko tie varētu pamatoti pieprasīt no maziem, vidējiem un mikrouzņēmumiem, kuri ir piegādātāji vai klienti šādu uzņēmum vērtību ķēdēs. Turklāt maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, būtu jāatvēl pietiekams laiks sagatavoties tam, lai piemērotu noteikumus, ar kuriem tiek prasīta ilgtspējas informācijas sniegšana, jo tie ir mazāki uzņēmumi ar ierobežotākiem resursiem, un ir jāņem vērā sarežģītie ekonomiskie apstākļi, kas tiem radušies Covid-19 pandēmijas ietekmē. Tādēļ attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, izņemot mikrouzņēmumiem, noteikumi par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu būtu jāsāk piemērot attiecībā uz finanšu gadiem no 2026. gada 1. janvāra vai vēlāk. Pēc minētā datuma būtu jāparedz divu gadu pārejas periods, kad maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, būtu nodrošināta izvēles iespēja nepiemērot šajā grozošajā direktīvā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, ar noteikumu, ka tie savā vadības ziņojumā īsumā apraksta iemeslu, kāpēc ilgtspējas informācija nav sniegta.

(22)

Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai izvērtēt to valstu transponēšanas pasākumu ietekmi uz mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka ietekme uz tiem nav nesamērīga, minētajā izvērtēšanā īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un nevajadzīga administratīvā sloga nepieļaušanai. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja ieviest pasākumus, lai mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem sniegtu atbalstu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu piemērošanā.

(23)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/109/EK (17) attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā. Lai nodrošinātu, ka uz visiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, tostarp uz trešo valstu emitentiem, attiecas tās pašas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, Direktīvā 2004/109/EK būtu jāiekļauj nepieciešamās savstarpējās atsauces uz jebkādām ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām gada finanšu pārskatā.

(24)

Ar Direktīvas 2004/109/EK 23. panta 4. punkta pirmās daļas i) punktu un 23. panta 4. punkta ceturto daļu Komisija ir pilnvarota pieņemt pasākumus, ar ko izveido mehānismu attiecīgi tās informācijas līdzvērtības noteikšanai, kura tiek prasīta saskaņā ar minēto direktīvu, un vispārēju līdzvērtīguma kritēriju noteikšanai grāmatvedības standartu jomā. Ar Direktīvas 2004/109/EK 23. panta 4. punkta trešo daļu Komisija ir arī pilnvarota pieņemt nepieciešamos lēmumus par trešo valstu emitentu izmantoto grāmatvedības standartu līdzvērtīgumu. Lai atspoguļotu ilgtspējas prasību iekļaušanu Direktīvā 2004/109/EK, Komisija būtu jāpilnvaro izveidot mehānismu trešo valstu emitentu izmantoto ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu līdzvērtīguma noteikšanai, līdzīgi tam, ko paredz Komisijas Regula (EK) Nr. 1569/2007 (18), kurā izklāstīti kritēriji trešo valstu vērtspapīru emitentu izmantoto grāmatvedības standartu līdzvērtības noteikšanai. Tā paša iemesla dēļ Komisija arī būtu jāpilnvaro pieņemt nepieciešamos lēmumus par to ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu līdzvērtīgumu, kurus izmanto trešo valstu emitenti. Grozījumi, kas ieviesti ar šo grozošo direktīvu, nodrošinās saskaņotus līdzvērtīguma režīmus attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām un finanšu informācijas sniegšanas prasībām saistībā ar gada finanšu pārskatu.

(25)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 3. punkts un 29.a panta 3. punkts atbrīvo visus meitasuzņēmumus no pienākuma paziņot nefinanšu informāciju, ja šie uzņēmumi un to meitasuzņēmumi ir iekļauti mātesuzņēmuma konsolidētajā vadības ziņojumā, ar noteikumu, ka minētais ziņojums ietver nefinanšu informāciju, ko sniedz saskaņā ar minēto direktīvu. Tomēr ir jānodrošina, ka ilgtspējas informācija ir viegli pieejama lietotājiem, un jānodrošina pārredzamība attiecībā uz to, kurš ir tas no minētā pienākuma atbrīvotā meitasuzņēmuma mātesuzņēmums, kas ziņo grupas līmenī. Tādēļ būtu jāprasa minētajiem meitasuzņēmumiem savā vadības ziņojumā iekļaut tā mātesuzņēmuma nosaukumu un reģistrēto adresi, kas grupas līmenī sniedz ilgtspējas informāciju, kā arī norādīt tīmekļa vietnes saites uz mātesuzņēmuma konsolidēto vadības ziņojumu un atsauci to vadības ziņojumā uz to, ka tie ir atbrīvoti no ilgtspējas ziņu sniegšanas. Būtu jāļauj dalībvalstīm prasīt, lai mātesuzņēmums publicētu konsolidēto vadības ziņojumu valodās, kuras tām ir pieņemamas, un lai mātesuzņēmums nodrošinātu jebkādu nepieciešamo tulkojumu šādās valodās. Šāds atbrīvojums būtu jāpiemēro arī tad, ja mātesuzņēmums, kas ziņo grupas līmenī, ir trešās valsts uzņēmums, kurš sniedz ilgtspējas informāciju saskaņā ar līdzvērtīgiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem.

Ar Direktīvu 2004/109/EK, kas grozīta ar šo grozošo direktīvu, būtu jāparedz atbilstošus mehānismus ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu līdzvērtīguma noteikšanai, un gan uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, gan uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus nav atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, būtu jāprasa ziņot saskaņā ar tiem pašiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. Šajā kontekstā īstenošanas akti, kurus pieņēmusi Komisija saskaņā ar Direktīvas 2004/109/EK 23. panta 4. punkta pirmās daļas i) punktu un 23. panta 4. punkta ceturto daļu un ar kuriem izveido mehānismu standartu līdzvērtīguma noteikšanai, būtu jāizmanto, lai noteiktu, vai trešo valstu mātesuzņēmumu meitasuzņēmumiem piemērojams atbrīvojums saskaņā ar Direktīvā 2013/34/ES paredzēto režīmu. Tāpēc meitasuzņēmumam būtu jāpiemēro atbrīvojums gadījumos, kad ilgtspējas ziņu sniegšana konsolidētā līmenī notiek saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kurus pieņēmusi Komisija, vai veidā, kas ir līdzvērtīgs ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuri noteikti saskaņā ar īstenošanas aktu par ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu līdzvērtīgumu, kas pieņemts atbilstoši Direktīvas 2004/109/EK 23. panta 4. punkta trešajai daļai. Ieguldītāju aizsardzības nolūkā šādu atbrīvojumu nevajadzētu piemērot lieliem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts regulētā tirgū Savienībā, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz šādiem uzņēmumiem.

(26)

Ar Direktīvas 2013/34/ES 23. pantu mātesuzņēmumi ir atbrīvoti no pienākuma sagatavot konsolidētus finanšu pārskatus un konsolidētu vadības ziņojumu, ja šie uzņēmumi ir cita mātesuzņēmuma meitasuzņēmumi, kurš ievēro minēto pienākumu. Tomēr būtu jāprecizē, ka šis atbrīvojumu režīms attiecībā uz konsolidētiem finanšu pārskatiem un konsolidētiem vadības ziņojumiem darbojas neatkarīgi no atbrīvojumu režīma, ko piemēro ilgtspējas ziņu sniegšanai konsolidētā līmenī. Līdz ar to uzņēmums var būt atbrīvots no prasībām sniegt konsolidētus finanšu pārskatus, taču ne no ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām konsolidētā līmenī, ja tā galvenais mātesuzņēmums sagatavo konsolidētus finanšu pārskatus un konsolidētus vadības ziņojumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai saskaņā ar līdzvērtīgām prasībām gadījumos, kad šis uzņēmums ir iedibināts trešā valstī, bet konsolidētā līmenī neveic ziņu sniegšanu par ilgtspēju saskaņā ar ES tiesību aktiem vai saskaņā ar līdzvērtīgām prasībām gadījumos, kad tas ir iedibināts trešā valstī. Grupas līmenī ziņojošiem mātesuzņēmumiem būtu jānodrošina atbilstoša izpratne par savu meitasuzņēmumu riskiem un ietekmi, tostarp attiecīgā gadījumā jāsniedz informācija par to pienācīgas rūpības procesu. Varētu būt gadījumi, kad atšķirības starp grupas un atsevišķu tās meitasuzņēmumu stāvokli un atšķirības starp atsevišķu tās meitasuzņēmumu stāvokli dažādās teritorijās ir īpaši būtiskas, un bez papildu informācijas par attiecīgo individuālo meitasuzņēmumu informācijas lietotājam nāktos izdarīt būtiski atšķirīgu secinājumu par šī meitasuzņēmuma riskiem un ietekmi.

(27)

Kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām ir svarīga loma pārejā uz pilnībā ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas un finanšu sistēmu saskaņā ar Zaļo kursu. Tām var būt būtiska pozitīva vai negatīva ietekme, veicot aizdošanas, ieguldīšanas un parakstīšanās darbības. Tādēļ kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām – izņemot tās, kurām jāievēro Direktīvas 2013/34/ES prasības –, tostarp kooperatīviem un savstarpējas apdrošināšanas tipa uzņēmumiem, būtu piemērojamas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības ar noteikumu, ka tās atbilst noteiktiem lieluma kritērijiem. Tādējādi ilgtspējas informācijas lietotājiem būtu iespēja izvērtēt gan šādu kredītiestāžu un apdrošināšanas sabiedrību ietekmi uz sabiedrību un vidi, gan riskus, kas izriet no ilgtspējas jautājumiem, ar ko šādas kredītiestādes un apdrošināšanas sabiedrības var saskarties. Direktīva 2013/34/ES paredz trīs iespējamus kritērijus uzņēmuma atzīšanai par lielu uzņēmumu, proti, bilances kopsumma, neto apgrozījums un vidējais darbinieku skaits finanšu gadā.

Kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām piemērojamais neto apgrozījuma kritērijs būtu jāpielāgo, atsaucoties uz Padomes Direktīvās 86/635/EEK (19) un 91/674/EEK (20) minēto neto apgrozījuma definīciju, nevis Direktīvā 2013/34/ES noteikto vispārējo definīciju. Lai nodrošinātu atbilstību ziņošanas prasībām, kas noteiktas Direktīvā 86/635/EEK, dalībvalstīm būtu jāspēj izvēlēties nepiemērot ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības kredītiestādēm, kuras uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (21) 2. panta 5. punktā.

(28)

Sarakstam ar ilgtspējas jautājumiem, par kuriem uzņēmumiem jāziņo, vajadzētu būt pēc iespējas saskaņotākam ar Regulā (ES) 2019/2088 noteikto jēdziena “ilgtspējas faktori” definīciju un būtu jānovērš neatbilstība starp datu lietotāju prasīto informāciju un informāciju, kas jāpaziņo uzņēmumiem. Minētajam sarakstam arī būtu jāatbilst lietotāju un uzņēmumu vajadzībām un gaidām; lietotāji un uzņēmumi trīs galveno ilgtspējas jautājumu iedalīšanai kategorijās bieži vien lieto terminus “vides”, “sociāls” un “pārvaldība”. Tomēr Regulā (ES) 2019/2088 noteiktā jēdziena “ilgtspējas faktori” definīcija skaidri neietver pārvaldības jautājumus. Tādēļ jēdziena “ilgtspējas jautājumi” definīcijai Direktīvā 2013/34/ES, kā tā grozīta ar šo grozošo direktīvu, būtu jāaptver vides, sociālie, cilvēktiesību un pārvaldības faktori, un tajā būtu jāiekļauj termina “ilgtspējas faktori” definīcija, kas noteikta Regulā (ES) 2019/2088. Direktīvā 2013/34/ES noteiktajām ziņošanas prasībām nevajadzētu skart valsts līmenī noteiktos ziņošanas pienākumus.

(29)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā prasīts paziņot ne tikai informāciju, ciktāl tas vajadzīgs, lai gūtu priekšstatu par attiecīgā uzņēmuma attīstību, veiktspēju un stāvokli, bet arī informāciju, kas nepieciešama, lai izprastu uzņēmuma darbības ietekmi uz vides, sociālajiem un personāla jautājumiem, cilvēktiesību ievērošanu un korupcijas un kukuļošanas apkarošanas jautājumiem. Tāpēc ar minētajiem pantiem uzņēmumiem ir prasīts ziņot gan par uzņēmuma darbības ietekmi uz cilvēkiem un vidi, gan par to, kā ilgtspējas jautājumi ietekmē pašu uzņēmumu. To dēvē par dubultā būtiskuma perspektīvu, kurā katrs no faktoriem, proti, uzņēmumu apdraudošie riski un uzņēmuma ietekme, atspoguļo vienu būtiskuma perspektīvu. Korporatīvās ziņošanas atbilstības pārbaude liecina, ka abas šīs perspektīvas bieži vien nav labi izprastas vai piemērotas. Tādēļ nepieciešams precizēt, ka uzņēmumiem būtu jāapsver katra būtiskuma perspektīva atsevišķi un būtu jāatklāj informācija, kas ir svarīga no abām perspektīvām, kā arī informācija, kura svarīga tikai no vienas perspektīvas.

(30)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā uzņēmumiem prasīts atklāt informāciju par piecām ziņošanas jomām: darījumdarbības modeli; rīcībpolitikām, tostarp par veiktajiem pienācīgas rūpības procesiem; minēto rīcībpolitiku rezultātu; riskiem un riska pārvaldību; un pamatrādītājiem, kas attiecas uz konkrēto darījumdarbību. Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punkts neietver skaidru atsauci uz citām ziņošanas jomām, kuras informācijas lietotāji uzskata par svarīgām un no kurām dažas ir saskaņotas ar starptautiskos satvaros iekļauto atklājamo informāciju, tostarp ar Klimatiskās finanšu informācijas izpaušanas darba grupas ieteikumiem. Informācijas atklāšanas prasības būtu jāprecizē pietiekami detalizēti, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi paziņo informāciju par savu noturību saistībā ar riskiem, kas saistīti ar ilgtspējas jautājumiem. Papildus Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā norādītajām ziņošanas jomām uzņēmumiem būtu jāprasa atklāt informāciju par to darījumdarbības stratēģiju un darījumdarbības modeļa un stratēģijas noturību saistībā ar riskiem, kas saistīti ar ilgtspējas jautājumiem. Tiem arī būtu jāprasa atklāt jebkādus iespējamos plānus, kā nodrošināt, ka to darījumdarbības modelis un stratēģija ir saderīgi ar pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku un ar mērķi ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5°C saskaņā ar Parīzes nolīgumu un panākt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1119, bez pārsnieguma vai ar nelielu pārsniegumu.

Īpaši svarīgi ir, lai ar klimatu saistītie plāni balstītos uz jaunākajām zinātnes atziņām, tostarp Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) ziņojumiem un Eiropas Zinātniskās konsultatīvās padomes klimata pārmaiņu jautājumos ziņojumiem. Saskaņā ar Regulas (ES) 2020/852 8. pantu atklāta informācija par tādu ar kapitālu saistīto izdevumu (CapEx) vai darbības izdevumu summu (OpEx), kas attiecas uz darbībām, kuras ir saskaņotas ar taksonomiju, attiecīgā gadījumā varētu palīdzēt īstenot finanšu un investīciju plānus, kas saistīti ar šādiem plāniem. Uzņēmumiem būtu jāprasa atklāt informāciju arī par to, vai un kā to darījumdarbības modelī un stratēģijā ņemtas vērā ieinteresēto personu intereses; jebkādas uzņēmuma iespējas, kas izriet no ilgtspējas jautājumiem; informāciju par to darījumdarbības stratēģijas aspektu īstenošanu, kuri ietekmē ilgtspējas jautājumus vai kurus ietekmē ilgtspējas jautājumi; jebkādus uzņēmuma izvirzītos ilgtspējas mērķrādītājus un to sasniegšanā panākto progresu; valdes un vadības lomu saistībā ar ilgtspējas jautājumiem; galveno pašreizējo un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, kas saistīta ar uzņēmuma darbību; un to, kā uzņēmums ir identificējis paziņojamo informāciju. Ja tiek prasīts atklāt tādu informāciju kā mērķrādītāji un to sasniegšanā panāktais progress, vairs nav atsevišķi jāprasa atklāt rīcībpolitiku īstenošanas rezultātus.

(31)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar starptautiskiem instrumentiem – piemēram, tiem, kas aprakstīti ANO publikācijā Implementing the United Nations “Protect, Respect and Remedy” Framework (“UN Guiding Principles on Business and Human Rights”) (Vadošie principi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām: ANO satvara “Aizsargāt, ievērot un labot” īstenošana) (“ANO vadošie principi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām”), ESAO vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem un ESAO Pienācīgas rūpības pamatnostādnēm atbildīgai uzņēmējdarbībai –, pienācīgas rūpības informācijas atklāšanas prasības būtu jāprecizē sīkāk, nekā tas ir Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punkta b) apakšpunkta un 29.a panta 1. punkta b) apakšpunkta pašreizējā redakcijā. Pienācīga rūpība ir process, kuru uzņēmumi veic, lai identificētu, uzraudzītu, novērstu, mazinātu, labotu vai izbeigtu galveno faktisko un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, kura saistīta ar to darbību, un kurā tiek konstatēts, kā uzņēmumi novērš šo nelabvēlīgo ietekmi. Ietekme, kas saistīta ar uzņēmuma darbību, ietver ietekmi, kuru uzņēmums izraisa tiešā veidā, ietekmi, ko uzņēmums veicina, un ietekmi, kura kā citādi ir saistīta ar uzņēmuma vērtības ķēdi. Pienācīgas rūpības process attiecas uz visu uzņēmuma vērtības ķēdi, tostarp uz tā darbībām, produktiem un pakalpojumiem, uzņēmējdarbības attiecībām un piegādes ķēdēm. Saskaņā ar ANO Vadošajiem principiem attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām faktiskā vai iespējamā nelabvēlīgā ietekme ir uzskatāma par svarīgu ietekmi, ja tā ir atzīta par vienu no lielākajām ar uzņēmuma darbību saistītajām ietekmes izpausmēm, balstoties uz šādiem faktoriem: cik būtiska ir ietekme uz cilvēku vai vidi; to cilvēku skaits, kurus šī ietekme skar vai var skart, vai videi nodarītā kaitējuma apmērs; tas, cik viegli nodarīto kaitējumu iespējams novērst, atjaunojot vides vai skarto cilvēku agrāko stāvokli.

(32)

Direktīvā 2013/34/ES nav prasīts atklāt informāciju par nemateriāliem resursiem, kas nav bilancē atzīti nemateriālie aktīvi. Ir plaši atzīts, ka informācija par nemateriāliem aktīviem un citiem nemateriāliem faktoriem, tostarp iekšēji radītiem nemateriāliem resursiem, netiek sniegta pietiekamā apmērā, un tas neļauj pienācīgi izvērtēt uzņēmuma attīstību, darbības rezultātus un stāvokli un uzraudzīt ieguldījumus. Lai ieguldītāji varētu labāk izprast daudzās ekonomikas nozarēs pieaugošo atšķirību starp daudzu uzņēmumu grāmatvedības uzskaites vērtību un to tirgus vērtību, visiem lielajiem uzņēmumiem un visiem tiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētos tirgos Savienībā, izņemot mikrouzņēmumus, būtu jāprasa atbilstoši ziņot par nemateriāliem aktīviem. Tomēr noteikta informācija par nemateriāliem resursiem ir cieši saistīta ar ilgtspējas jautājumiem, un tāpēc tā būtu jāiekļauj ilgtspējas ziņu sniegšanā. Piemēram, informācija par darbinieku prasmēm, kompetenci, pieredzi, lojalitāti uzņēmumam un motivāciju uzlabot procesus, preces un pakalpojumus, ir ilgtspējas informācija par sociāliem jautājumiem, kuru varētu uzskatīt arī par informāciju par nemateriāliem resursiem. Tāpat arī informācija par attiecību kvalitāti starp uzņēmumu un tā ieinteresētajām personām, tostarp klientiem, piegādātājiem un kopienām, kuras ietekmē uzņēmuma darbība, ir ilgtspējas informācija, kas attiecas uz sociāliem vai pārvaldības jautājumiem un ko varētu uzskatīt arī par informāciju par nemateriāliem resursiem. Šādi piemēri rāda, kā dažos gadījumos informāciju par nemateriāliem resursiem nav iespējams nošķirt no informācijas par ilgtspējas jautājumiem.

(33)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā nav precizēts, vai paziņojamai informācijai jābūt uz nākotni vērstai vai arī informācijai par iepriekšējiem darbības rezultātiem. Pašlaik nepietiekamā apmērā tiek atklāta uz nākotni vērsta informācija, kuru īpaši augstu vērtē ilgtspējas informācijas lietotāji. Tādēļ Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantā būtu jāprecizē, ka paziņotajā ilgtspējas informācijā ir jāiekļauj uz nākotni vērsta un retrospektīva informācija, kā arī gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā informācija. Attiecīgā gadījumā informācijai būtu jābalstās uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem. Informācijai arī vajadzētu būt saskaņotai, salīdzināmai un attiecīgā gadījumā balstītai uz vienotiem rādītājiem, vienlaikus nodrošinot iespēju ziņot individuāliem uzņēmumiem specifiskā veidā un neapdraudot uzņēmumu komerciālo stāvokli. Paziņotajā ilgtspējas informācijā būtu jāņem vērā arī īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa perspektīvas un jāietver informācija par visu uzņēmuma vērtības ķēdi, tostarp attiecīgā gadījumā par paša uzņēmuma darbībām, tā produktiem un pakalpojumiem, darījumdarbības attiecībām un piegādes ķēdi. Informācija par visu uzņēmuma vērtības ķēdi ietvertu informāciju, kas saistīta ar tā vērtības ķēdi Savienībā, un informāciju, kura aptver trešās valstis, ja uzņēmuma vērtības ķēde sniedzas ārpus Savienības. Pirmajos trīs gados, kuros piemēro pasākumus, kas dalībvalstīm jāpieņem saskaņā ar šo grozošo direktīvu, kad visa nepieciešamā informācija par vērtības ķēdi nav pieejama, uzņēmumam būtu jāapraksta centieni, kas veikti, lai iegūtu informāciju par savu vērtības ķēdi, iemeslus, kāpēc minēto informāciju nebija iespējams iegūt, un savus plānus šādas informācijas iegūšanai nākotnē.

(34)

Šīs grozošās direktīvas mērķis nav prasīt uzņēmumiem atklāt tādu informāciju par intelektuālo kapitālu, intelektuālo īpašumu, zinātību vai inovācijas rezultātiem, kas būtu kvalificējami kā komercnoslēpums, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943 (22). Tādēļ šajā grozošajā direktīvā paredzētajām ziņošanas prasībām nevajadzētu skart Direktīvu (ES) 2016/943.

(35)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā uzņēmumiem ir prasīts, paziņojot nefinanšu informāciju, iekļaut atsauces uz summām gada finanšu pārskatos un papildu skaidrojumus par tām. Tomēr šajos pantos uzņēmumiem nav prasīts norādīt atsauces uz citu informāciju vadības ziņojumā vai pievienot minētajai informācijai papildu skaidrojumus. Tādējādi pašlaik nav saskaņotības starp paziņoto nefinanšu informāciju un pārējo informāciju, kas atklāta vadības ziņojumā. Tādēļ būtu jānosaka skaidras prasības šajā jomā.

(36)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā uzņēmumiem, kas neīsteno rīcībpolitikas attiecībā uz vienu vai vairākiem no minētajos pantos uzskaitītajiem jautājumiem, ir prasīts sniegt skaidru un argumentētu pamatojumu, kāpēc tas netiek darīts. Atšķirīga režīma piemērošana informācijas atklāšanai par uzņēmumu iespējamām rīcībpolitikām salīdzinājumā ar citām minētajos pantos iekļautajām ziņošanas jomām ir radījusi neskaidrības ziņojošajiem uzņēmumiem un nav palīdzējusi uzlabot paziņotās informācijas kvalitāti. Tādēļ nav nepieciešams minētajā direktīvā saglabāt šo rīcībpolitikām piemēroto atšķirīgo režīmu. Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būtu jānosaka, kāda informācija ir atklājama par katru no Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantā, kā tie grozīti ar šo grozošo direktīvu, minētajām ziņošanas jomām.

(37)

Uzņēmumi, kas ietilpst Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punkta un 29.a panta 1. punkta darbības jomā, var izmantot valsts, Savienībā reģistrētu vai starptautisku ziņošanas sistēmu, un tādā gadījumā tiem ir jānorāda, kuru sistēmu tie izmantojuši. Tomēr Direktīvā 2013/34/ES uzņēmumiem nav prasīts izmantot kopīgu ziņošanas sistēmu vai standartu, un minētā direktīva neliedz uzņēmumiem iespēju izvēlēties vispār neizmantot nekādu ziņošanas sistēmu vai standartu. Saskaņā ar Direktīvas 2014/95/ES 2. pantā prasīto Komisija 2017. gada 5. jūlijā pieņēma paziņojumu ar nosaukumu “Pamatnostādnes par nefinansiālas informācijas sniegšanu (metodoloģija nefinanšu informācijas ziņošanai)” (“Komisijas pamatnostādnes par nefinanšu informācijas sniegšanu”), kas sniedz nesaistošas pamatnostādnes uzņēmumiem, kuri ietilpst minētās direktīvas darbības jomā.

Komisija 2019. gada 17. jūnijā pieņēma pamatnostādnes par klimatiskās informācijas sniegšanu, kuras ietver papildu pamatnostādnes tieši par klimatiskās informācijas sniegšanu. Minētajās pamatnostādnēs par klimatiskās informācijas sniegšanu ir skaidri iekļauti Klimatiskās finanšu informācijas izpaušanas darba grupas ieteikumi. Pieejamie dati liecina, ka pamatnostādnes par nefinansiālas informācijas sniegšanu būtiski neietekmēja tās nefinanšu informācijas kvalitāti, ko paziņo uzņēmumi, kuri ietilpst Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a panta darbības jomā. Pamatnostādņu brīvprātīgais raksturs nozīmē to, ka uzņēmumi var brīvi nolemt – piemērot tās vai ne. Tādēļ šīs pamatnostādnes vienas pašas nevar nodrošināt dažādu uzņēmumu atklātās informācijas salīdzināmību vai visas tās informācijas atklāšanu, kuru minētās informācijas lietotāji uzskata par svarīgu. Līdz ar to ir nepieciešami obligāti kopīgi ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti, lai nodrošinātu, ka informācija ir salīdzināma un ka visa svarīgā informācija ir atklāta. Pamatojoties uz dubultā būtiskuma principu, standartiem būtu jāattiecas uz visu informāciju, kas minētās informācijas lietotājiem ir svarīga. Kopīgi ziņu sniegšanas standarti ir nepieciešami arī tāpēc, lai būtu iespējama korporatīvās ilgtspējas ziņu sniegšanas apliecināšana un digitalizācija un lai vieglāk būtu īstenojama tās uzraudzība un izpildes nodrošināšana.

Obligātu kopīgu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu izstrāde ir nepieciešama, lai panāktu, ka ilgtspējas informācijas statuss ir salīdzināms ar finanšu informācijas statusu. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu pieņemšana, izmantojot deleģētos aktus, nodrošinātu visā Savienībā saskaņotu ilgtspējas ziņu sniegšanu. Līdz ar to uzņēmumi, veicot ziņošanu saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām, izpildītu Direktīvas 2013/34/ES prasības. Nosakot šādus standartus, ir svarīgi pēc iespējas lielākā mērā pienācīgi ņemt vērā pasaules mērogā izmantotos galvenos ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, vienlaikus nepazeminot šīs grozošās direktīvas un saskaņā ar to pieņemto deleģēto aktu mērķus.

(38)

Neviens no esošajiem standartiem vai sistēmām pats par sevi neapmierina Savienības vajadzības pēc detalizētu ilgtspējas ziņu sniegšanas. Direktīvā 2013/34/ES prasītājai informācijai būtu jāaptver informācija, kas ir svarīga no abām būtiskuma perspektīvām, un visi ilgtspējas jautājumi, un attiecīgā gadījumā tai vajadzētu būt saskaņotai ar citiem Savienības tiesību aktos paredzētiem pienākumiem atklāt ilgtspējas informāciju, tostarp pienākumiem, kuri noteikti Regulās (ES) 2019/2088 un (ES) 2020/852. Turklāt obligātajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kas paredzēti Savienības uzņēmumiem, vajadzētu būt samērīgiem ar vērienīgajiem Zaļā kursa mērķiem un Savienības mērķi panākt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, kā arī ar Regulā (ES) 2021/1119 noteiktajiem starpposma mērķrādītājiem. Tādēļ Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, nodrošinot to ātru pieņemšanu un lai minēto ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu saturs atbilst Savienības vajadzībām.

(39)

Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēja grupa (EFRAG) ir bezpeļņas apvienība, kas izveidota saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem un kalpo sabiedrības interesēm, sniedzot Komisijai konsultācijas par starptautisko finanšu pārskatu sniegšanas standartu apstiprināšanu. EFRAG ir pazīstama kā Eiropas speciālo zināšanu centrs korporatīvās ziņošanas jomā, un tā ir ļoti piemērota, lai uzlabotu koordināciju starp Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem un starptautiskām iniciatīvām, kuru mērķis ir izstrādāt visā pasaulē saskaņotus standartus. EFRAG izveidotā dažādu ieinteresēto personu darba grupa 2021. gada martā publicēja ieteikumus iespējamai Savienībā izmantojamu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu izstrādei. Minētajos ieteikumos ir iekļauti priekšlikumi izstrādāt saskaņotu un visaptverošu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu kopumu, kas aptvertu visus ilgtspējas jautājumus no dubultā būtiskuma perspektīvas. Šajos ieteikumos ir iekļauts arī detalizēts ceļvedis šādu standartu izstrādei un priekšlikumi tam, kā savstarpēji pastiprināt sadarbību starp globālām standartu noteikšanas iniciatīvām un Savienības standartu noteikšanas iniciatīvām. EFRAG valdes priekšsēdētājs 2021. gada martā publicēja ieteikumus par iespējamām izmaiņām EFRAG pārvaldībā, ja to lūgtu izstrādāt tehniskus ieteikumus attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. EFRAG valdes priekšsēdētāja ieteikumi ietver jauna ilgtspējas ziņu sniegšanas pīlāra izveidi EFRAG ietvaros, vienlaikus būtiski nemainot esošo finanšu informācijas sniegšanas pīlāru. EFRAG ģenerālā asambleja 2022. gada martā iecēla jaunizveidotās EFRAG Ilgtspējas ziņu sniegšanas valdes locekļus. Pieņemot ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, Komisijai būtu jāņem vērā EFRAG izstrādātie tehniskie ieteikumi.

Lai nodrošinātu augstas kvalitātes standartus, kas veicina Eiropas sabiedrisko labumu un atbilst uzņēmumu un paziņotās informācijas lietotāju vajadzībām, EFRAG rīcībā vajadzētu būt tās neatkarības nodrošināšanai pietiekamam publiskajam finansējumam. Tās tehniskie ieteikumi būtu jāizstrādā, nodrošinot pienācīgu procesu, publisko uzraudzību un pārredzamību un balstoties uz līdzsvarotā veidā pārstāvētu attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp uzņēmumu, ieguldītāju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un arodbiedrību, speciālajām zināšanām, un būtu jāpapildina ar izmaksu un ieguvumu analīzi. Par nosacījumu dalībai EFRAG tehniskā līmeņa darbā vajadzētu būt speciālajām zināšanām par ilgtspējas ziņu sniegšanu, un šai dalībai nevajadzētu būt atkarīgai no finansiāla ieguldījuma, neskarot publisko struktūru un valstu standartu noteikšanas organizāciju līdzdalību šajā darbā. Būtu jāgarantē pārredzams process, izvairoties no interešu konfliktiem. Lai nodrošinātu, ka Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos ir ņemts vērā dalībvalstu viedoklis, pirms minēto standartu pieņemšanas Komisijai par EFRAG tehniskajiem ieteikumiem būtu jāapspriežas ar dalībvalstu ekspertu grupu ilgtspējīga finansējuma jautājumos, kas minēta Regulā (ES) 2020/852 (“Dalībvalstu ekspertu grupa ilgtspējīga finansējuma jautājumos”), un Grāmatvedību regulējošo komiteju, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1606/2002 6. pantā (“Grāmatvedību regulējošā komiteja”). (23)

Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI), Eiropas Banku iestādei (EBI) un Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei (EAAPI) ir būtiska loma regulatīvo tehnisko standartu izstrādē saskaņā ar Regulu (ES) 2019/2088, un šiem regulatīvajiem tehniskajiem standartiem vajadzētu būt saskaņotiem ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (24) EVTI arī ir būtiska loma, jo tā palīdz veicināt uzraudzības konverģenci, nodrošinot korporatīvās ziņošanas pienākuma izpildi, kas attiecas uz emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētos tirgos Savienībā un kuriem būs prasīts ziņot saskaņā ar minētajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. Tādēļ būtu jāprasa, lai EVTI, EBI un EAAPI sniegtu atzinumu par EFRAG tehniskajiem ieteikumiem. Šādi atzinumi būtu jāsniedz divu mēnešu laikā no dienas, kad no Komisijas saņemts attiecīgais pieprasījums. Turklāt Komisijai būtu jāapspriežas ar Eiropas Vides aģentūru, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, ECB, Eiropas Revīzijas pārraudzības struktūru komiteju (CEAOB) un Ilgtspējīga finansējuma platformu, lai nodrošinātu, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti ir saskaņoti ar attiecīgo Savienības politiku un tiesību aktiem. Ja kāda no minētajām struktūrām nolemj sniegt atzinumu, tai tas būtu jādara divu mēnešu laikā no dienas, kad Komisija ir apspriedusies ar šo struktūru.

(40)

Lai veicinātu demokrātisku kontroli, rūpīgu pārbaudi un pārredzamību, Komisijai vismaz reizi gadā būtu jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu, un abām iestādēm kopīgi būtu jāapspriežas ar dalībvalstu ekspertu grupu ilgtspējīga finansējuma jautājumos un Grāmatvedību regulējošo komiteju par EFRAG darba programmu attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu izstrādi.

(41)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem vajadzētu būt saskaņotiem ar citiem Savienības tiesību aktiem. Šie standarti jo īpaši būtu jāsaskaņo ar Regulā (ES) 2019/2088 noteiktajām informācijas atklāšanas prasībām, un tajos būtu jāņem vērā pamatā esošie rādītāji un metodikas, kas izklāstīti dažādajos saskaņā ar Regulu (ES) 2020/852 pieņemtajos deleģētajos aktos, informācijas atklāšanas prasības, kuras piemērojamas etalonu administratoriem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1011 (25), minimālie standarti ES klimata pārejas etalonu un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu izstrādei un jebkāds darbs, ko veikusi EBI, īstenojot Regulas (ES) Nr. 575/2013 III pīlāra informācijas atklāšanas prasības.

Standartos būtu jāņem vērā Savienības tiesību akti vides jomā, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1221/2009 (26) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/87/EK (27), kā arī Komisijas Ieteikums 2013/179/ES (28), tā pielikumi un to atjauninājumi. Būtu jāņem vērā arī citi attiecīgie Savienības tiesību akti, to skaitā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (29), un citas prasības, kas uzņēmumiem noteiktas Savienības tiesību aktos attiecībā uz direktoru pienākumiem un pienācīgu rūpību.

(42)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāņem vērā Pamatnostādnes par nefinanšu informācijas sniegšanu un Pamatnostādnes par klimatiskās informācijas sniegšanu. Tajos būtu jāņem vērā arī citas Direktīvā 2013/34/ES noteiktās ziņošanas prasības, kuras nav tieši saistītas ar ilgtspēju, un tas būtu jādara, lai paziņotās informācijas lietotājiem nodrošinātu labāku izpratni par uzņēmuma attīstību, darbības rezultātiem, stāvokli un ietekmi, maksimāli pastiprinot saikni starp ilgtspējas informāciju un citu informāciju, ko paziņo saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES.

(43)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem vajadzētu būt samērīgiem, un tiem nevajadzētu radīt lieku administratīvo slogu uzņēmumiem, kuriem šie standarti jāizmanto. Lai mazinātu traucējumus uzņēmumiem, kuri jau sniedz ilgtspējas informāciju, ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā esošie ilgtspējas ziņu sniegšanas un grāmatvedības standarti un sistēmas. Šādi esošie standarti un sistēmas ietver Globālās ziņošanas iniciatīvu, Ilgtspējas grāmatvedības standartu padomi, Starptautisko integrēto pārskatu padomi, Starptautisko grāmatvedības standartu padomi, Klimatiskās finanšu informācijas izpaušanas darba grupu, Oglekļa informācijas atklāšanas standartu padomi un CDP (bijušais Oglekļa informācijas atklāšanas projekts).

Savienības standartos būtu jāņem vērā visi ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti, kas izstrādāti ar Starptautisko finanšu pārskatu sniegšanas standartu fonda atbalstu. Lai izvairītos no liekas regulējuma sadrumstalotības, kas var negatīvi ietekmēt uzņēmumus, kuri darbojas pasaules mērogā, Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būtu jāveicina ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu konverģences process pasaules līmenī, atbalstot Starptautisko ilgtspējas standartu padomes (SISP) darbu. Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būtu jāmazina nekonsekventu ziņošanas prasību risks uzņēmumiem, kas darbojas pasaules mērogā, un tāpēc būtu jāintegrē SISP izstrādājamo globālo pamatstandartu saturs tiktāl, ciktāl minēto pamatstandartu saturs atbilst Savienības tiesiskajam regulējumam un Zaļā kursa mērķiem.

(44)

Zaļajā kursā Komisija ir apņēmusies palīdzēt uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām izstrādāt standartizētu dabas kapitāla uzskaites praksi Savienībā un starptautiskā mērogā, lai nodrošinātu atbilstošu ar vidi saistīto risku pārvaldību un to mazināšanas iespējas, kā arī lai samazinātu saistītās darījumu izmaksas.

Pārredzamības projekts, kas tiek finansēts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/783 (30) izveidotās vides un klimata pasākumu programmas (programma LIFE) ietvaros, izstrādā pirmo dabas kapitāla uzskaites metodiku, kura esošās metodes padarīs vieglāk salīdzināmas un pārredzamākas, vienlaikus pazeminot robežvērtību uzņēmumiem, lai tie varētu pieņemt un izmantot sistēmas, ar ko atbalsta uzņēmējdarbības orientēšanu uz nākotnes vajadzībām. Dabas kapitāla jomā svarīgs atskaites punkts ir arī Dabas kapitāla protokols. Lai arī dabas kapitāla uzskaites metodes galvenokārt noder iekšējo vadības lēmumu stiprināšanai, tās būtu pienācīgi jāņem vērā ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu noteikšanā. Dažas dabas kapitāla uzskaites metodikas paredzētas, lai uzņēmumu darbības ietekmi uz vidi novērtētu naudas izteiksmē, jo tas var palīdzēt ilgtspējas informācijas lietotājiem labāk izprast šādu ietekmi. Tādēļ būtu jānodrošina iespēja ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos iekļaut ilgtspējas ietekmes rādītājus naudas izteiksmē, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu.

(45)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāņem vērā arī starptautiski atzīti principi un sistēmas atbildīgas uzņēmējdarbības, uzņēmumu sociālās atbildības un ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp IAM, ANO vadošie principi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, ESAO pienācīgas rūpības pamatnostādnes atbildīgai uzņēmējdarbībai un saistītās nozaru pamatnostādnes, Globālais līgums, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, sociālās atbildības standarts ISO 26000 un ANO principi atbildīgai investēšanai.

(46)

Būtu jānodrošina, ka informācija, ko uzņēmumi paziņo saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, atbilst lietotāju vajadzībām un centienu un izmaksu ziņā nerada nesamērīgu slogu ziņas sniedzošajiem uzņēmumiem un tiem, kas ir netieši skarti minēto uzņēmumu vērtības ķēdes ietvaros. Tādēļ ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāprecizē informācija, kas uzņēmumiem jāatklāj par visiem svarīgākajiem vides faktoriem, tostarp par uzņēmumu ietekmi uz klimatu, gaisu, zemi, ūdeni un bioloģisko daudzveidību un par uzņēmumu atkarību no šiem faktoriem. Regula (ES) 2020/852 nodrošina Savienības vides mērķu klasifikāciju.

Konsekvences labad būtu lietderīgi līdzīgu klasifikāciju izmantot tādu vides faktoru noteikšanai, kuri būtu jārisina, izmantojot ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāņem vērā un jāprecizē jebkāda ģeogrāfiskā vai cita no konteksta izrietoša informācija, kas uzņēmumiem būtu jāatklāj, lai sniegtu izpratni par to galveno ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem un par galvenajiem riskiem, kurus uzņēmumiem rada ilgtspējas jautājumi. Precizējot, kāda informācija uzņēmumiem ir jāatklāj par vides faktoriem, būtu jānodrošina saskaņotība ar definīcijām, kas noteiktas Regulas (ES) 2020/852 2. pantā, un ar ziņošanas prasībām, kuras noteiktas minētās regulas 8. pantā un saskaņā ar to pieņemtajos deleģētajos aktos.

(47)

Attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar klimatu, lietotāji ir ieinteresēti uzzināt par uzņēmumu fiziskajiem un pārkārtošanās radītajiem riskiem, par to noturību pret dažādiem klimata scenārijiem un par to plāniem, kā pielāgoties dažādiem klimata scenārijiem un plāniem, kā pielāgoties Savienības mērķim panākt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Viņus interesē arī uzņēmumiem piedēvēto SEG emisiju un piesaistījumu līmenis un apmērs, tostarp tas, cik lielā mērā uzņēmums izmanto izlīdzināšanas vienības un kāds ir šo izlīdzināšanas vienību avots. Lai panāktu klimatneitrālu ekonomiku, ir jāsaskaņo SEG uzskaites un izlīdzināšanas standarti. Lietotājiem ir nepieciešama ticama informācija par izlīdzināšanas vienībām, lai novērstu bažas par iespējamu dubulto uzskaiti un pārvērtēšanu, ņemot vērā riskus, kas apdraud ar klimatu saistīto mērķrādītāju sasniegšanu un ko var radīt dubulta uzskaite un pārvērtēšana. Viņi ir ieinteresēti uzzināt arī to, ko uzņēmumi ir darījuši, lai efektīvi samazinātu absolūtās SEG emisijas, īstenojot savas stratēģijas par klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām, tostarp attiecībā uz 1., 2. un attiecīgā gadījumā arī 3. pakāpes emisijām.

Attiecībā uz 3. pakāpes emisijām lietotāji pirmām kārtām vēlas saņemt informāciju par to, kuras 3. pakāpes emisiju kategorijas ir būtiskas konkrētā uzņēmuma gadījumā, un par emisijām katrā no šīm 3. pakāpes kategorijām. Tādēļ ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāprecizē, kāda informācija uzņēmumiem būtu jāpaziņo par šiem jautājumiem.

(48)

Lai panāktu klimatneitrālu aprites ekonomiku bez difūzā piesārņojuma, ir pilnībā jāiesaista visas ekonomikas nozares. Šajā sakarā būtiska nozīme ir enerģijas patēriņa samazināšanai un energoefektivitātes paaugstināšanai, jo enerģiju izmanto visās piegādes ķēdēs. Tādēļ ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu pienācīgi jāņem vērā enerģijas aspekti, jo īpaši attiecībā uz vides jautājumiem, tostarp ar klimatu saistītiem jautājumiem.

(49)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāprecizē, kāda informācija uzņēmumiem būtu jāatklāj par sociāliem faktoriem, tostarp par darba apstākļiem, sociālo partneru iesaisti, koplīguma sarunām, vienlīdzību, nediskriminēšanu, daudzveidību, iekļaušanu un cilvēktiesībām. Šādai informācijai būtu jāaptver attiecīgā uzņēmuma ietekme uz cilvēkiem, tostarp darbiniekiem, un uz cilvēka veselību. Informācijā, ko uzņēmumi atklāj par cilvēktiesībām, attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj informācija par piespiedu darbu un bērnu darbu to vērtības ķēdē. Ilgtspējas ziņu sniegšanas prasībām attiecībā uz piespiedu darbu nevajadzētu atbrīvot publiskās iestādes no pienākuma ar tirdzniecības politikas palīdzību un diplomātiskā ceļā risināt problēmu, kas saistīta ar tādu preču importu, kuras izgatavotas, pārkāpjot cilvēktiesības, tostarp izmantojot piespiedu darbu. Būtu jānodrošina, ka uzņēmumi var arī ziņot par potenciāliem riskiem un tendencēm attiecībā uz nodarbinātību un ienākumiem.

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, kas attiecas uz sociāliem faktoriem, būtu jāprecizē, kāda informācija uzņēmumiem būtu jāatklāj saistībā ar uzņēmumiem svarīgiem Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem, tostarp saistībā ar vienlīdzīgām iespējām visiem un darba apstākļiem. Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā, ko Komisija pieņēma 2021. gada 4. martā, prasīts noteikt stingrākas prasības uzņēmumiem attiecībā uz ziņošanu par sociāliem jautājumiem. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos arī būtu jāprecizē, kāda informācija uzņēmumiem būtu jāatklāj attiecībā uz cilvēktiesībām, pamatbrīvībām, demokrātijas principiem un standartiem, kas noteikti Starptautiskajā cilvēktiesību hartā un citās svarīgākajās ANO cilvēktiesību konvencijās, tostarp ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, ANO Konvencijā par bērna tiesībām, SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā, SDO pamatkonvencijās, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, Eiropas Sociālajā hartā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Ziņošanai par sociāliem faktoriem, kā arī par vides un pārvaldības faktoriem vajadzētu būt samērīgai ar šīs grozošās direktīvas darbības jomu un mērķiem. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, ar ko risina dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgas darba samaksas par līdzvērtīgu darbu jautājumu, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāpaziņo par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, ņemot vērā citus attiecīgos Savienības tiesību aktus. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, kas attiecas uz cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu un iekļaušanu, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāpaziņo par uzņēmuma veiktajiem pasākumiem pieejamības jomā.

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, kas attiecas uz apmācību un prasmju pilnveidošanu, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāpaziņo par to darbinieku īpatsvaru un sīkāku iedalījumu, kuri piedalās apmācībā. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, kas attiecas uz koplīguma sarunām, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāatklāj par uzņēmuma padomju esamību, kā arī par koplīgumu esamību un šādu līgumu aptverto darbinieku īpatsvaru. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, ar ko risina darbinieku līdzdalības jautājumu, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāatklāj par darbinieku līdzdalību uzņēmuma administratīvajā valdē un uzraudzības valdē. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, ar ko risina daudzveidības jautājumu, cita starpā būtu jāprecizē, kāda informācija jāpaziņo par dzimumu dažādību augstākā līmeņa vadībā un par to valdēs nepietiekami pārstāvētā dzimuma personu skaitu.

(50)

Lietotājiem ir nepieciešama informācija par pārvaldības faktoriem. Lietotājiem būtiskākie pārvaldības faktori ir uzskaitīti autoritatīvās ziņošanas sistēmās, tādās kā Globālās ziņošanas iniciatīva un Klimatiskās finanšu informācijas izpaušanas darba grupa, kā arī autoritatīvās globālās sistēmās, tādās kā Starptautiskā korporatīvās pārvaldības tīkla globālās pārvaldības principi un G20/ESAO korporatīvās pārvaldības principi. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāprecizē informācija, kas uzņēmumiem būtu jāatklāj par pārvaldības faktoriem. Šādai informācijai būtu jāaptver uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru loma attiecībā uz ilgtspējas jautājumiem, speciālās zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas šīs lomas pildīšanai, vai šo struktūru piekļuve šādām speciālajām zināšanām un prasmēm, tas, vai uzņēmumam ir politika tādu stimulu ziņā, kuri tiek piedāvāti šo struktūru locekļiem un kuri ir saistīti ar ilgtspējas jautājumiem, un informācija par uzņēmuma iekšējās kontroles un riska pārvaldības sistēmām attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas procesu. Lietotājiem ir nepieciešama arī informācija par uzņēmumu korporatīvo kultūru un pieeju uzņēmējdarbības ētikai – autoritatīvu korporatīvās pārvaldības sistēmu, tādu kā Starptautiskā korporatīvās pārvaldības tīkla globālās pārvaldības principi, atzītiem elementiem –, tostarp informācija par korupcijas un kukuļošanas apkarošanu, un informācija par uzņēmumu darbībām un apņemšanām, kuru mērķis ir to politiskās ietekmes īstenošana, tostarp to lobēšanas aktivitātēm.

Informācija par uzņēmuma vadību un to, cik kvalitatīvas ir attiecības ar klientiem, piegādātājiem un uzņēmuma darbības skartajām kopienām, palīdz lietotājiem izprast uzņēmuma riskus, kas saistīti ar ilgtspējas jautājumiem, un tā ietekmi uz šādiem jautājumiem. Informācija par attiecībām ar piegādātājiem ietver Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/7/ES (31) minēto maksāšanas praksi attiecībā uz maksājuma datumu vai periodu, procentu likmi par kavētiem maksājumiem vai atgūšanas izmaksu kompensēšanu. Katru gadu tūkstošiem uzņēmumu, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), cieš no administratīva un finansiāla sloga tāpēc, ka tiem paredzētie maksājumi kavējas vai vispār nav veikti. Galu galā kavētie maksājumi izraisa maksātnespēju un bankrotu, atstājot postošu ietekmi uz visu vērtības ķēdi. Ja būtu pieejams plašāks informācijas apjoms par maksāšanas praksi, citi uzņēmumi spētu identificēt ātrus un uzticamus maksātājus, konstatēt negodīgu maksāšanas praksi, piekļūt informācijai par uzņēmumiem, ar kuriem tie tirgojas, un apspriest taisnīgākus maksāšanas noteikumus.

(51)

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būtu jāveicina integrētāks skatījums uz visu informāciju, ko uzņēmumi publicē vadības ziņojumā, lai šīs informācijas lietotājiem nodrošinātu labāku izpratni par uzņēmuma attīstību, darbības rezultātiem, stāvokli un ietekmi. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos pēc vajadzības būtu jānošķir informācija, kas uzņēmumiem būtu jāatklāj, kad tie ziņo individuālā līmenī, un informācija, kas uzņēmumiem būtu jāatklāj, kad tie ziņo grupas līmenī. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem arī būtu jāietver uzņēmumiem paredzēti norādījumi par procesu vadības ziņojumā iekļaujamās ilgtspējas informācijas noteikšanai, jo uzņēmumam būtu jāprasa atklāt tikai to informāciju, kas ir būtiska, lai izprastu uzņēmuma ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem, un informāciju, kas ir būtiska, lai izprastu to, kā ilgtspējas jautājumi ietekmē uzņēmuma attīstību, darbības rezultātus un stāvokli.

(52)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ilgtspējas ziņas tiek sniegtas, ievērojot darbinieku tiesības uz informācijas saņemšanu un apspriešanos. Tāpēc uzņēmuma vadībai atbilstošajā līmenī būtu jāinformē darbinieku pārstāvji un jāapspriež ar viņiem attiecīgā informācija un ilgtspējas informācijas iegūšanas un pārbaudes līdzekļi. Šīs grozošās direktīvās nolūkā tas ietver dialogu un viedokļu apmaiņu starp darbinieku pārstāvjiem un centrālo vadību vai jebkāda cita līmeņa vadību, kas šādos gadījumos varētu būt piemērotāka, tādā veidā, lai darbinieku pārstāvjiem būtu iespēja paust savu viedokli. Viņu viedoklis attiecīgā gadījumā būtu jādara zināms attiecīgajām administratīvajām, vadības vai uzraudzības struktūrām.

(53)

Vienas nozares uzņēmumi bieži vien ir pakļauti līdzīgiem ar ilgtspēju saistītiem riskiem, un bieži vien tiem ir līdzīga ietekme uz sabiedrību un vidi. Vienas nozares uzņēmumu salīdzināšanas rezultātā iegūtā informācija ir īpaši vērtīga ieguldītājiem un citiem ilgtspējas informācijas lietotājiem. Tādēļ ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāprecizē gan informācija, kas būtu jāatklāj visu nozaru uzņēmumiem, gan informācija, kas būtu jāatklāj uzņēmumiem atkarībā no to darbības nozares. Nozarei specifiski ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti ir īpaši svarīgi tādu nozaru gadījumā, kurās ir liels ar ilgtspēju saistīts risks vai ietekme uz vidi, cilvēktiesībām un pārvaldību, tostarp tādu nozaru gadījumā, kuras uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1893/2006 (32) I pielikuma A līdz H un L iedaļā, kā arī attiecīgo šajās nozarēs veikto darbību gadījumā. Ņemot vērā to, ka dažās nozarēs ar ilgtspēju saistītie riski un ietekme ir lielāki nekā citās nozarēs, Komisijai, pieņemot nozarei specifiskus ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, būtu jānodrošina, ka informācija, kas precizēta ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos, ir samērīga ar katrai nozarei raksturīgā ar ilgtspēju saistītā riska un ietekmes apmēru. Komisijai arī būtu jāņem vērā tas, ka ne visas darbības šādās nozarēs ir saistītas ar lielu risku vai ietekmi no ilgtspējas viedokļa. Attiecībā uz uzņēmumiem, kuri darbojas nozarēs, kas ir īpaši atkarīgas no dabas resursiem, nozarei specifiskajos ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāiekļauj prasība atklāt ar dabu saistītu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām un riskus, kuri tās apdraud.

Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos būtu jāņem vērā arī grūtības, ar kurām uzņēmumi var saskarties, vācot informāciju no dalībniekiem visā vērtības ķēdē, jo īpaši no piegādātājiem, kas ir mikrouzņēmumi un mazie un vidēji uzņēmumi, un no piegādātājiem jaunattīstības tirgos un ekonomikās. Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būtu jāprecizē par vērtības ķēdēm atklājamā informācija, kas ir proporcionāla un nozīmīga uzņēmumu darbību mērogam un sarežģītībai un uzņēmumu spējām un iezīmēm vērtības ķēdēs, jo īpaši tām uzņēmumu spējām un iezīmēm, kuriem nepiemēro šajā grozošajā direktīvā paredzētās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības. Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem nevajadzētu prasīt atklāt tādu informāciju, kas uzņēmumiem būtu jāiegūst no mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem to vērtības ķēdē un kas pārsniegtu informāciju, kura atklājama saskaņā ar maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem. Iepriekš minētajam nevajadzētu skart nekādas Savienības prasības uzņēmumiem veikt pienācīgas rūpības procesu.

(54)

Lai varētu laikus apmierināt lietotāju vajadzības pēc informācijas un jo īpaši ņemot vērā to, ka ir steidzami jāapmierina to finanšu tirgus dalībnieku vajadzības pēc informācijas, uz kuriem attiecas saskaņā ar Regulas (ES) 2019/2088 4. panta 6. un 7. punktu pieņemtajos deleģētajos aktos noteiktās prasības, Komisijai, izmantojot deleģētos aktus, līdz 2023. gada 30. jūnijam būtu jāpieņem pirmais ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu kopums. Minētajā ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu kopumā būtu jāprecizē informācija, kas uzņēmumiem būtu jāatklāj par visām ziņošanas jomām un ilgtspējas jautājumiem, un tas, ka finanšu tirgus dalībniekiem ir jāpilda Regulā (ES) 2019/2088 noteiktie informācijas atklāšanas pienākumi. Komisijai, izmantojot deleģētos aktus, ne vēlāk kā līdz 2024. gada 30. jūnijam būtu jāpieņem otrs ilgstpējīgas ziņu sniegšanas standartu kopums, precizējot, kāda papildu informācija uzņēmumiem nepieciešamības gadījumā būtu jāatklāj par ilgtspējas jautājumiem un ziņošanas jomām, kā arī informācija, kas ir specifiska nozarei, kurā uzņēmums darbojas. Komisijai reizi trijos gados minētie ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti, tostarp ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti, kas paredzēti maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīri tiek tirgoti regulētos tirgos, būtu jāpārskata, lai ņemtu vērā attiecīgās norises, tostarp starptautisku standartu izstrādi.

(55)

Direktīvā 2013/34/ES nav prasīts, lai uzņēmumi savus vadības ziņojumus iesniegtu digitālā formātā, un tas apgrūtina iespējas atrast un izmantot paziņoto informāciju. Ilgtspējas informācijas lietotāji aizvien vairāk sagaida, ka šāda informācija būs atrodama, salīdzināma un mašīnlasāma digitālos formātos. Dalībvalstīm būtu jāspēj prasīt, lai uzņēmumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2013/34/ES ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, savus vadības ziņojumus bez maksas darītu publiski pieejamus savā tīmekļa vietnē. Digitalizācija rada iespējas efektīvāk izmantot informāciju, un tai ir potenciāls būtiski ietaupīt izmaksas gan lietotājiem, gan uzņēmumiem. Digitalizācija arī sniedz iespēju datus centralizēt Savienības un dalībvalstu līmenī atvērtā un pieejamā formātā, kas atvieglo lasīšanu un ļauj datus salīdzināt. Tādēļ būtu jāprasa, lai uzņēmumi savus vadības ziņojumus sagatavotu elektroniskās ziņošanas formātā, kas noteikts Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2019/815 (33) 3. pantā, un iezīmē savu ilgtspējas ziņu sniegšanu, tostarp Regulas (ES) 2020/852 8. pantā prasīto atklājamo informāciju, saskaņā ar elektroniskās ziņošanas formātu, kas norādīts Deleģētajā regulā (ES) 2019/815, tiklīdz tas būs noteikts.

Lai paziņoto informāciju varētu marķēt saskaņā ar minētajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem būs nepieciešama digitālā taksonomija. Šīs prasības būtu jāizmanto, strādājot pie digitalizācijas, par ko Komisija informēja 2020. gada 19. februāra paziņojumā “Eiropas datu stratēģija” un 2020. gada 24. septembra paziņojumā “ES digitālā finansējuma stratēģija”. Šīs prasības arī papildinātu Eiropas vienotā piekļuves punkta izveidi attiecībā uz publisku korporatīvo informāciju, kā paredzēts Komisijas 2020. gada 24. septembra paziņojumā ar nosaukumu “Kapitāla tirgu savienība cilvēku un uzņēmumu labā – jauns rīcības plāns”, kurā apsvērta arī nepieciešamība pēc strukturētiem datiem.

(56)

Lai paziņoto ilgtspējas informāciju varētu iekļaut Eiropas vienotajā piekļuves punktā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kuru vērtspapīrus nav atļauts tirgot regulētos tirgos Savienībā, savus vadības ziņojumus, tostarp iedaļu par ilgtspējas ziņu sniegšanu, publicē elektroniskā ziņu sniegšanas formātā, kas norādīts Deleģētās regulā (ES) 2019/815 3. pantā.

(57)

Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm atbrīvot uzņēmumus no prasības vadības ziņojumā iekļaut nefinanšu paziņojumu, kas prasīts minētās direktīvas 19.a panta 1. punktā. Dalībvalstis var tā rīkoties gadījumos, kad attiecīgais uzņēmums sagatavo atsevišķu ziņojumu, kurš tiek publicēts kopā ar vadības ziņojumu saskaņā ar minētās direktīvas 30. pantu, vai kad šis ziņojums tiek darīts publiski pieejams uzņēmuma tīmekļa vietnē pamatotā termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem pēc bilances datuma, un vadības ziņojumā uz to ir iekļauta atsauce. Tāda pati iespēja pastāv arī attiecībā uz konsolidēto nefinanšu paziņojumu, kas minēts Direktīvā 2013/34/ES. Šo iespēju ir izmantojušas divdesmit dalībvalstis. Tomēr iespēja publicēt atsevišķu ziņojumu apgrūtina tādas informācijas pieejamību, kas finanšu informāciju saista ar informāciju par ilgtspējas jautājumiem. Tā arī apgrūtina iespējas lietotājiem informāciju atrast un tai piekļūt, jo īpaši ieguldītājiem, kurus interesē gan finanšu, gan ilgtspējas informācija. Minēto problēmu palielina finanšu un ilgtspējas informācijas atšķirīgu publicēšanas laiku iespējamība. Publicēšana atsevišķā ziņojumā var arī radīt iespaidu – gan iekšēji, gan ārēji –, ka ilgtspējas informācija pieder pie mazāk svarīgas informācijas kategorijas, un tas var negatīvi ietekmēt priekšstatu par šīs informācijas ticamību. Tādēļ uzņēmumiem ilgtspējas informācija būtu jāiekļauj tam īpaši paredzētā un skaidri identificējamā vadības ziņojuma iedaļā, un vairs nevajadzētu ļaut dalībvalstīm atbrīvot uzņēmumus no pienākuma vadības ziņojumā iekļaut informāciju par ilgtspējas jautājumiem.

Šāds pienākums arī palīdzētu noskaidrot kompetento valsts iestāžu lomu ilgtspējas ziņu sniegšanas uzraudzībā vadības ziņojuma ietvaros, kas sagatavots saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK. Turklāt uzņēmumus, kuriem jāsniedz ilgtspējas informācija, nekādā gadījumā nevajadzētu atbrīvot no pienākuma publicēt vadības ziņojumu, jo ir svarīgi nodrošināt, lai ilgtspējas informācija būtu publiski pieejama.

(58)

Direktīvas 2013/34/ES 20. pantā ir noteikts, ka uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētos tirgos Savienībā, vadības ziņojumā jāiekļauj paziņojums par korporatīvo pārvaldību, kurā cita starpā jāietver arī apraksts par daudzveidības politiku, ko uzņēmums piemēro attiecībā uz administratīvajām, vadības un uzraudzības struktūrām. Direktīvas 2013/34/ES 20. pants ļauj uzņēmumiem elastīgi izlemt, par kādiem daudzveidības aspektiem ziņot. Tas neuzliek uzņēmumiem nepārprotamu pienākumu iekļaut informāciju par kādu konkrētu daudzveidības aspektu. Lai virzītos uz līdzsvarotāku dzimumu līdzdalību ekonomisko lēmumu pieņemšanā, jānodrošina, lai uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētos tirgos Savienībā, vienmēr ziņotu par savu dzimumu daudzveidības politiku un tās īstenošanu. Tomēr, lai nepieļautu nevajadzīgu administratīvo slogu, šādiem uzņēmumiem vajadzētu būt iespējai paziņot daļu no Direktīvas 2013/34/ES 20. pantā prasītās informācijas kopā ar citu ilgtspējas informāciju. Ja tie izlemj šādi rīkoties, paziņojumā par korporatīvo pārvaldību būtu jāiekļauj atsauce uz uzņēmuma ilgtspējas ziņu sniegšanu, un uz informāciju, kas jāsniedz saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 20. pantu, joprojām būtu jāattiecina paziņojuma par korporatīvo pārvaldību ticamības apliecināšanas prasības.

(59)

Direktīvas 2013/34/ES 33. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem būtu kolektīvs pienākums nodrošināt, ka gada finanšu pārskatus, konsolidētos gada finanšu pārskatus, vadības ziņojumu, konsolidēto vadības ziņojumu, paziņojumu par korporatīvo pārvaldību un konsolidēto paziņojumu par korporatīvo pārvaldību sagatavo un publicē saskaņā ar minētās direktīvas prasībām. Minētais kolektīvais pienākums būtu jāattiecina arī uz digitalizācijas prasībām, kas noteiktas Deleģētajā regulā (ES) 2019/815, uz prasību ievērot Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus un uz prasību iezīmēt ilgtspējas informāciju.

(60)

Ticamības apliecināšanas profesijā izšķir ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevumu un pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu. Ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevuma secinājumus parasti izsaka negatīva apgalvojuma veidā, norādot, ka speciālists nav konstatējis tādus aspektus, lai secinātu, ka uz pārbaudāmo priekšmetu attiecas būtiski nepareizi izklāsti. Ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā revidents veic mazāk pārbaužu nekā pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā. Tāpēc darba apjoms ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā ir mazāks nekā pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā. Darba apjoms pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā ietver plašas procedūras, tostarp ziņojošā uzņēmuma iekšējās kontroles pasākumu izvērtēšanu un substantīvu pārbaudi, tāpēc tas ir ievērojami lielāks nekā ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevuma gadījumā.

Pamatotas ticamības uzdevuma secinājumus parasti izsaka pozitīva apgalvojuma formā, un tajos ir norādīts atzinums par pārbaudāmā priekšmeta novērtējumu salīdzinājumā ar iepriekš noteiktiem kritērijiem. Direktīva 2013/34/ES paredz prasību dalībvalstīm nodrošināt, ka obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums pārbauda, vai ir iesniegts nefinanšu paziņojums vai atsevišķais ziņojums. Tur nav prasīts, lai neatkarīgs ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējs pārbaudītu informāciju, kaut gan tur ļauts dalībvalstīm pieprasīt šādu pārbaudi pēc saviem ieskatiem. Ticamības apliecināšanas prasību neesamība attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanu – pretstatā prasībai, ka obligātajam revidentam jāveic obligātā revīzija, pamatojoties uz ticamības apliecināšanas uzdevumu, – apdraudētu atklātās ilgtspējas informācijas ticamību, tādējādi neapmierinot to lietotāju vajadzības, kuriem minētā informācija paredzēta. Kaut arī mērķis ir panākt līdzīgu ticamības nodrošinājuma līmeni gan finanšu pārskatiem, gan ilgtspējas ziņu sniegšanai, tas, ka nav kopīgi saskaņota standarta attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, rada risku, ka veidosies atšķirīga izpratne un prognozes attiecībā uz to, no kā sastāvētu pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevums dažādām ilgtspējas informācijas kategorijām, jo īpaši attiecībā uz tādas informācijas atklāšanu, kas vērsta uz nākotni un ir kvalitatīva.

Tādēļ, lai uzlabotu ilgtspējas informācijai nepieciešamo ticamības nodrošinājuma līmeni, būtu jāapsver pakāpeniska pieeja, sākot ar obligātā revidenta vai revīzijas uzņēmuma pienākumu sniegt atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanas atbilstību Savienības prasībām, pamatojoties uz ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevumu. Minētajam atzinumam būtu jāaptver ilgtspējas ziņu sniegšanas atbilstība Savienības ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, process, kuru uzņēmums īsteno, lai identificētu informāciju, kas tiek paziņota saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, un atbilstība prasībai iezīmēt ilgtspējas ziņu sniegšanu. Revidentam būtu arī jānovērtē, vai uzņēmuma veiktā ziņošana atbilst Regulas (ES) 2020/852 8. pantā noteiktajām ziņojumu sniegšanas prasībām. Lai nodrošinātu vienotu izpratni un prognozes par to, kas būtu pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevums, būtu jāprasa obligātajam revidentam vai revīzijas uzņēmumam sniegt atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanas atbilstību Savienības prasībām, balstoties uz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu, Komisija ne vēlāk kā 2028. gada 1. oktobrī, izmantojot deleģētos aktus, pieņem ticamības apliecināšanas standartus attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas pamatotu ticamības apliecināšanu pēc tam, kad tā veikusi novērtējumu, lai noteiktu, vai revidenti un uzņēmumi, balstoties uz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu, spētu nodrošināt ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

Pakāpeniska pieeja no ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevumiem līdz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumiem arī ļautu pakāpeniski attīstīt ilgtspējas informācijas ticamības apliecināšanas tirgu un uzņēmumu ziņošanas praksi. Visbeidzot, šāda pakāpeniska pieeja arī pakāpeniski palielinātu ziņojošo uzņēmumu izmaksas, ņemot vērā to, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšana, balstoties uz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu, ir dārgāka nekā ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšana, balstoties uz ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevumu. Uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, būtu jāspēj izlemt, ja tie to vēlas, lūgt uz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu balstītu ticamības apliecināšanas atzinumu par savu ilgtspējas ziņu sniegšanu, un šādos gadījumos būtu jāuzskata, ka tie ir izpildījuši pienākumu saņemt atzinumu, kas balstīts uz ierobežotas ticamības apliecināšanas uzdevumu. Atzinums, kurš balstīts uz pamatotas ticamības apliecināšanas uzdevumu attiecībā uz informāciju, kas vērsta uz nākotni, ir vienīgi ticamības apliecinājums, ka šāda informācija ir sagatavota saskaņā ar piemērojamiem standartiem.

(61)

Obligātie revidenti vai revīzijas uzņēmumi jau pašlaik pārbauda finanšu pārskatus un vadības ziņojumus. Ja ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamību apliecinātu obligātie revidenti vai revīzijas uzņēmumi, tas palīdzētu nodrošināt finanšu un ilgtspējas informācijas sasaisti un konsekvenci, un tas ir īpaši svarīgi ilgtspējas informācijas lietotājiem. Tomēr pastāv risks, ka turpināsies revīzijas tirgus koncentrācija, un tas var apdraudēt revidentu neatkarību un palielināt revīzijas maksas vai maksas, kas saistītas ar ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

Ņemot vērā būtisko lomu, ko obligātie revidenti pilda, veicot ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu un nodrošinot uzticamu ilgtspējas informāciju, Komisija ir paziņojusi, ka rīkosies, lai vēl vairāk uzlabotu revīzijas kvalitāti un izveidotu atvērtāku un daudzveidīgāku revīzijas tirgu, un tie ir šīs grozošās direktīvas sekmīgas piemērošanas nosacījumi. Turklāt ir vēlams uzņēmumiem piedāvāt plašāku neatkarīgu ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēju izvēli ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai. Tādēļ būtu jāļauj dalībvalstīm akreditēt neatkarīgus ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (34), lai tie sniegtu ticamības apliecinājuma atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanu, kuri būtu jāpublicē kopā ar vadības ziņojumiem. Turklāt būtu jādod dalībvalstīm izvēles iespēja atļaut, ka ticamības apliecinājuma atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanu sniedz cits obligātais revidents, nevis tas obligātais revidents vai obligātie revidenti, kuri veic finanšu pārskatu obligāto revīziju. Turklāt, ja dalībvalstis atļauj ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu veikt neatkarīgiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem, tām būtu arī jāatļauj, ka ticamības apliecinājuma atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanu sniedz cits obligātais revidents, nevis tas obligātais revidents vai obligātie revidenti, kuri veic finanšu pārskatu obligāto revīziju.

Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kas garantē neatkarīgu ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēju veiktas ticamības apliecināšanas kvalitāti un konsekventus rezultātus ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai. Tādēļ uz visiem neatkarīgajiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas gadījumā būtu jāattiecina prasības, kas ir līdzvērtīgas tām, kuras izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/43/EK (35), vienlaikus tās pielāgojot tādu neatkarīgu ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēju iezīmēm, kuri neveic obligātās revīzijas. Jo īpaši dalībvalstīm būtu jānosaka līdzvērtīgas prasības attiecībā uz neatkarīgu ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēju apmācību un pārbaudījumus, tālākizglītību, kvalitātes nodrošināšanas sistēmām, profesionālo ētiku, neatkarību, objektivitāti, konfidencialitāti un dienesta noslēpumu, iecelšanu un atstādināšanu, darba organizāciju, izmeklēšanu un sankcijām, kā arī ziņošanu par pārkāpumiem. Tas arī garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām personām un uzņēmumiem, kuriem dalībvalstis atļauj sniegt ticamības apliecinājuma atzinumus par ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamību, tostarp obligātajiem revidentiem. Ja uzņēmums vēlas no akreditēta neatkarīga ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēja, kas nav obligātais revidents, saņemt atzinumu par savu ilgtspējas ziņu sniegšanu, tam papildus nebūtu jāprasa arī obligātā revidenta ticamības apliecinājuma atzinums par ilgtspējas ziņu sniegšanu.

Neatkarīgiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kurus dalībvalsts jau ir akreditējusi ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai, būtu arī turpmāk jāatļauj to darīt. Tāpat dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka neatkarīgiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri līdz dienai, kad sāk piemērot jaunās prasības par apmācību un pārbaudījumus, atrodas akreditācijas procesā, minētās jaunās akreditācijas prasības nepiemēro ar noteikumu, ka tie minēto procesu pabeidz divu gadu laikā no minēto jauno prasību piemērošanas sākuma datuma. Tomēr dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visi neatkarīgie ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēji, kurus dalībvalsts akreditējusi ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai divu gadu laikā pēc jauno akreditācijas prasību piemērošanas sākuma datuma, tālākizglītības ceļā iegūst nepieciešamās jaunās zināšanas saistībā ar ilgtspējas ziņu sniegšanu un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(62)

Lai veicinātu pakalpojumu brīvu apriti, dalībvalstīm būtu jāatļauj citā dalībvalstī iedibinātiem neatkarīgiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem veikt ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu savā teritorijā. Tas arī veicinātu ticamības apliecināšanas tirgus atvēršanu pat tad, ja ne visas dalībvalstis savā teritorijā ļautu akreditēt neatkarīgus ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējus. Ja neatkarīgi ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēji veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, minētajai uzņēmēja dalībvalstij vajadzētu spēt nolemt uzraudzīt neatkarīgus ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējus, ņemot vērā iespēju šajā nolūkā izmantot sistēmu, kas ieviesta to revidentu uzraudzībai, kuri veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(63)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tad, ja Savienības tiesību aktos ir paredzēts, ka uzņēmuma ilgtspējas ziņu sniegšanas elementi ir jāpārbauda akreditētai neatkarīgai trešajai personai, akreditētās neatkarīgās trešās personas ziņojums ir darīts pieejams vai nu kā vadības ziņojuma pielikums, vai arī izmantojot citus publiski pieejamus līdzekļus. Šādai minētā ziņojuma pieejamībai nevajadzētu skart ticamības apliecinājuma atzinuma rezultātu, un trešās personas veiktajai pārbaudei vajadzētu būt no tās neatkarīgai. Tā rezultātā nevajadzētu dublēties darbam, ko veic auditors vai neatkarīgs ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējs, kurš sniedz ticamības apliecinājuma atzinumu, un akreditētā neatkarīgā trešā persona.

(64)

Direktīvā 2006/43/EK ir izklāstīti noteikumi par gada un konsolidēto finanšu pārskatu obligāto revīziju. Jānodrošina, lai finanšu pārskatu revīzijai un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai, ko veic obligātais revidents, būtu piemēroti konsekventi noteikumi. Direktīva 2006/43/EK būtu jāpiemēro, ja ticamības apliecinājuma atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanu sniedz obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums.

(65)

Noteikumos par obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu apstiprināšanu un atzīšanu būtu jāparedz iespēja, ka obligātie revidenti ir kvalificēti veikt arī ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka obligātajiem revidentiem, kuri vēlas kvalificēties ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai, ir nepieciešamais teorētisko zināšanu līmenis par tematiem, kas attiecas uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, un spējas šādas zināšanas pielietot praksē.

Tāpēc obligātajiem revidentiem būtu jāpabeidz vismaz astoņu mēnešu ilga praktiskā apmācība par gada un konsolidētās ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu vai par citiem ar ilgtspēju saistītiem pakalpojumiem, ņemot vērā iepriekšējo nodarbinātības pieredzi. Tomēr obligātajiem revidentiem, kurus jau ir apstiprinājusi vai atzinusi kāda dalībvalsts, arī turpmāk būtu jāļauj veikt ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Tāpat dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka fiziskām personām, kuras dienā, kad sāk piemērot ar šo grozošo direktīvu noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas prasības, atrodas apstiprinājuma procesā, minētās prasības nepiemēro, ar noteikumu, ka tās šo procesu pabeidz turpmāko divu gadu laikā. Tomēr dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka obligātie revidenti, kuri apstiprināti agrāk divu gadu laikā no minēto prasību piemērošanas sākuma dienas un kuri vēlas veikt ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, iegūst nepieciešamās zināšanas par ilgtspējas ziņu sniegšanu un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, turpinot profesionālo izglītību. Fiziskām personām, kas izlemj, lai tās apstiprinātu tikai kā obligātos revīzijas obligātos revidentus, būtu jāļauj vēlāk izlemt iegūt arī ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas kvalifikāciju. Lai to izdarītu, šādām personām būtu jāatbilst nepieciešamajām prasībām, ko nosaka dalībvalstis ar mērķi nodrošināt, ka šādām personām ir arī vajadzīgais teorētisko zināšanu līmenis par tematiem, kas attiecas uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, un spējas šādas zināšanas piemērot praksē.

(66)

Būtu jānodrošina, lai revidentiem izvirzītās prasības attiecībā uz viņu pienākumu veikt obligātās revīzijas un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu būtu konsekventas. Tādēļ vajadzētu būt vismaz vienai norīkotai personai (“galvenais ilgtspējas partneris”), kas ir aktīvi iesaistīta ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanā. Būtu jāparedz, ka, veicot ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, obligātajiem revidentiem ir tam jāvelta pietiekami daudz laika un jāparedz pietiekami resursi un zināšanas, lai pienācīgi pildītu savus pienākumus. Klienta konta ierakstā būtu jānorāda maksas, kas iekasētas par ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, un būtu jāizveido ticamības apliecinājuma lieta, kurā jāiekļauj informācija, kas saistīta ar ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Ja gada finanšu pārskatu obligāto revīziju un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu veic viens un tas pats obligātais revidents, vajadzētu būt iespējamam ticamības apliecinājuma lietu iekļaut revīzijas lietā. Tomēr prasības, kas obligātajiem revidentiem izvirzītas saistībā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, būtu jāpiemēro tikai tiem obligātajiem revidentiem, kuri veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(67)

Obligātajiem revidentiem vai revīzijas uzņēmumiem, kas veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, vajadzētu būt augsta līmeņa tehniskajām un specializētajām zināšanām ilgtspējas jomā.

(68)

Direktīva 2006/43/EK pieprasa, lai dalībvalstis ieviestu atbilstošus noteikumus, novēršot to, ka maksu par obligāto revīziju var ietekmēt vai noteikt papildu pakalpojumu sniegšana revidējamai vienībai vai ka šīs maksas pamatā ir jebkādi nosacījumi. Minētā direktīva arī pieprasa dalībvalstīm nodrošināt, lai obligātie revidenti, kas veic obligāto revīziju, ievērotu noteikumus par profesionālo ētiku, neatkarību, objektivitāti, konfidencialitāti un dienesta noslēpumu. Saskanības nolūkā ir lietderīgi šos noteikumus attiecināt arī uz obligātajiem revidentiem, kuri veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(69)

Lai visā Savienībā izveidotu vienotu ticamības apliecināšanas praksi un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu augstā kvalitātē, Komisija būtu jāpilnvaro ar deleģētajiem aktiem pieņemt ilgtspējas ticamības apliecināšanas standartus. Dalībvalstīm būtu jādod iespēja piemērot valsts ticamības apliecināšanas standartus, procedūras vai prasības tik ilgi, kamēr Komisija, izmantojot deleģētos aktus, nav pieņēmusi ticamības apliecināšanas standartu, kas aptver to pašu jomu. Šādiem ticamības apliecināšanas standartiem būtu jānosaka procedūras, kuras revidentam jāveic, lai izdarītu secinājumus par ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecinājumu. Tāpēc Komisijai līdz 2026. gada 1. oktobrim, izmantojot deleģētos aktus, būtu jāpieņem ierobežotas ticamības apliecināšanas standarti. Lai veicinātu ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas saskaņošanu starp dalībvalstīm, CEAOB būtu jāmudina pieņemt nesaistošas pamatnostādnes, kurās būtu izklāstītas procedūras, kas jāveic, sniedzot ticamības apliecinājuma atzinumu par ilgtspējas ziņu sniegšanu, kamēr Komisija nav pieņēmusi ticamības apliecināšanas standartu, kas aptver to pašu jomu.

(70)

Direktīvā 2006/43/EK ir izklāstīti noteikumi par uzņēmumu grupu obligātajām revīzijām. Līdzīgi noteikumi būtu jāparedz attiecībā uz konsolidētās ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(71)

Direktīvā 2006/43/EK ir noteikts, ka veiktās obligātās revīzijas rezultāti obligātajiem revidentiem vai revīzijas uzņēmumiem jāizklāsta revīzijas ziņojumā. Līdzīgi noteikumi būtu jāparedz attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. To darbību rezultāti, kuras veiktas ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas nolūkā, būtu jāizklāsta ticamības apliecināšanas ziņojumā. Ja gada finanšu pārskatu obligāto revīziju un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu veic viens un tas pats obligātais revidents, vajadzētu būt iespējamam informāciju, kas saistīta ar ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, iekļaut revīzijas ziņojumā.

(72)

Direktīvā 2006/43/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm jāizveido obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes sistēma. Lai garantētu, ka kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes notiek arī ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas jomā un ka personām, kuras veic kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes, ir atbilstoša profesionālā izglītība un attiecīga pieredze ilgtspējas ziņu sniegšanā un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanā, minētā prasība izveidot kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes sistēmu būtu jāattiecina arī uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Kā pārejas pasākums līdz 2025. gada 31. decembrim būtu jāparedz, ka personas, kuras veic kvalitātes nodrošināšanas pārbaudes attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, ir atbrīvotas no prasības par attiecīgu pieredzi ilgtspējas ziņu sniegšanā un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanā vai citu ar ilgtspēju saistītu pakalpojumu sniegšanā.

(73)

Direktīvā 2006/43/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizveido izmeklēšanas un sankciju sistēmas obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem, kas veic obligātās revīzijas. Minētā direktīva arī nosaka, ka dalībvalstīm jāorganizē efektīva publiskās pārraudzības sistēma un jānodrošina, lai publisko pārraudzības sistēmu reglamentējošie noteikumi ļautu efektīvi sadarboties Savienības līmenī attiecībā uz dalībvalstu pārraudzības darbībām. Šādas prasības būtu jāattiecina arī uz obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem, kuri veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, un tas būtu jādara, lai nodrošinātu konsekvenci izmeklēšanas, sankciju un pārraudzības sistēmās, kas izveidotas attiecībā uz obligātā revidenta darbu obligātās revīzijas un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas ietvaros.

(74)

Direktīvā 2006/43/EK ir iekļauti noteikumi par obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu, kas veic obligātās revīzijas, iecelšanu un atstādināšanu. Šie noteikumi būtu jāattiecina arī uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu, lai panāktu obligātajiem revidentiem paredzēto noteikumu konsekvenci attiecībā uz viņu darbu pie obligātās revīzijas un ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas.

(75)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/36/EK (36) 6. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, akcionāriem, rīkojoties individuāli vai kolektīvi, vajadzības gadījumā ir tiesības iekļaut jautājumus pilnsapulces darba kārtībā, ja ikvienam no iekļaujamiem jautājumiem ir pievienots pamatojums vai lēmuma projekts pieņemšanai pilnsapulcē, un ka viņiem ir tiesības iesniegt lēmuma projektus par jautājumiem, kas iekļauti vai tiks iekļauti pilnsapulces darba kārtībā. Ja minētās tiesības ir atkarīgas no nosacījuma, ka attiecīgajam akcionāram vai akcionāriem pieder minimāla uzņēmuma kapitāla daļa, šī minimālā daļa nedrīkst pārsniegt 5 % no pamatkapitāla. Attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu akcionāriem būtu jābūt iespējai izmantot Direktīvas 2007/36/EK 6. pantā izklāstītās tiesības, lai iesniegtu tādus lēmumu projektus pieņemšanai pilnsapulcē, kuros prasīts, ka, pirmkārt, akreditēta trešā persona, kas nepieder pie tā paša revīzijas uzņēmuma vai tīkla kā obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums, kurš veic obligāto revīziju, sagatavo ziņojumu par konkrētiem ilgtspējas ziņu sniegšanas elementiem un, otrkārt, ka šāds ziņojums tiek darīts pieejams pilnsapulcei.

Uzņēmumiem, kuriem jāpilda šajā grozošajā direktīvā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības un uz kuriem neattiecas Direktīvas 2007/36/EK 6. panta darbības joma, arī būtu jāpiešķir tiesības akcionāriem, kas pārstāv vairāk nekā 5 % balsstiesību vai 5 % no uzņēmuma kapitāla, iesniegt lēmuma projektu pieņemšanai pilnsapulcē – rīkojoties individuāli vai kolektīvi, – kurā prasīts, ka, pirmkārt, akreditēta trešā persona, kas nepieder pie tā paša revīzijas uzņēmuma vai tīkla kā obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums, kurš veic obligāto revīziju, sagatavo ziņojumu par ilgtspējas ziņu sniegšanas konkrētiem elementiem un, otrkārt, ka šāds ziņojums tiek darīts pieejams pilnsapulcei.

(76)

Direktīvā 2006/43/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai katrai sabiedriskas nozīmes struktūrai būtu revīzijas komiteja un lai būtu noteikti tās uzdevumi attiecībā uz obligāto revīziju. Šai revīzijas komitejai būtu jāuzdod noteikti uzdevumi attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Starp šiem uzdevumiem būtu jāparedz arī pienākums informēt revidētās sabiedriskas nozīmes struktūras administratīvo vai uzraudzības iestādi par ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas rezultātiem un izskaidrot, kā revīzijas komiteja ir veicinājusi ilgtspējas ziņu sniegšanas integritāti un kāda ir bijusi revīzijas komitejas nozīme minētajā procesā. Būtu jādod dalībvalstīm iespēja atļaut to, ka revīzijas komitejai uzticētās funkcijas saistībā ar ilgtspējas ziņu sniegšanu un saistībā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu veic administratīvā vai uzraudzības struktūra kā vienots veselums vai administratīvās vai uzraudzības struktūras izveidota specializēta struktūra.

(77)

Direktīvā 2006/43/EK ir noteiktas prasības trešo valstu revidentu un revīzijas struktūru reģistrācijai un pārraudzībai. Lai nodrošinātu konsekventu regulējumu obligāto revidentu darbam gan obligātajā revīzijā, gan ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanā, minētās prasības jāattiecina arī uz ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu.

(78)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 537/2014 (37) attiecas uz obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem, kas veic obligāto revīziju sabiedriskas nozīmes struktūrās. Lai nodrošinātu obligātā revidenta neatkarību, kad tas veic obligāto revīziju, minētajā regulā ir noteikts maksimums attiecībā uz maksām par citiem pakalpojumiem, kuras obligātais revidents var saņemt. Ir svarīgi precizēt, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšana nebūtu jāierēķina minētā maksimuma aprēķināšanā. Turklāt Regula (ES) Nr. 537/2014 aizliedz sniegt noteiktus ar revīziju nesaistītus pakalpojumus noteiktos laikposmos, kad obligātais revidents veic obligāto revīziju. Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas sagatavošanu saistīti pakalpojumi, tostarp jebkādi konsultāciju pakalpojumi, arī būtu jāuzskata par aizliegtiem pakalpojumiem Regulā (ES) Nr. 537/2014 noteiktajā laikposmā. Šādu pakalpojumu sniegšanas aizliegumi būtu jāpiemēro visos gadījumos, kad obligātais revidents veic finanšu pārskatu obligāto revīziju.

Lai nodrošinātu obligātā revidenta neatkarību, būtu jāaizliedz arī noteikti ar revīziju nesaistīti pakalpojumi, kad obligātais revidents veic ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu. Regula (ES) Nr. 537/2014 paredz, ka obligātajiem revidentiem par pārkāpumiem ir jāinformē revidētā struktūra un noteiktos apstākļos arī iestādes, kas atbildīgas par šādu pārkāpumu izmeklēšanu, kā to noteikušas dalībvalstis. Šāds pienākums atbilstošā gadījumā būtu jāattiecina arī uz obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem saistībā ar darbu pie ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas sabiedriskas nozīmes struktūrās.

(79)

Direktīva 2004/109/EK valstu uzraudzītājiem uzliek pienākumu panākt, lai uzņēmumi, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā, ievērotu korporatīvo ziņojumu sniegšanas prasības. Minētās direktīvas 4. pantā ir precizēts gada finanšu pārskatu saturs, bet tajā nav skaidras atsauces uz Direktīvas 2013/34/ES 19.a un 29.a pantu, kas prasa sagatavot nefinanšu paziņojumu un konsolidētu nefinanšu paziņojumu. Tas nozīmē, ka dažu dalībvalstu kompetentajām valsts iestādēm nav juridisku pilnvaru uzraudzīt šos nefinanšu paziņojumus, it īpaši tad, ja minētie nefinanšu paziņojumi ir publicēti atsevišķā ziņojumā ārpus gada finanšu pārskata, ko dalībvalstis pašlaik var atļaut. Tādēļ Direktīvas 2004/109/EK 4. panta 5. punktā ir jāiekļauj atsauce uz ilgtspējas ziņu sniegšanu. Ir arī jāpieprasa, lai emitenta atbildīgās personas gada finanšu pārskatā apstiprinātu, ka saskaņā ar tām zināmo vadības ziņojums ir sagatavots atbilstīgi ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem.

Turklāt, ņemot vērā to, ka šīs ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības ir jaunas, EVTI būtu jāizdod pamatnostādnes kompetentajām valstu iestādēm ar mērķi veicināt konverģētu uzraudzību pār ilgtspējas ziņu sniegšanu, ko veic emitenti, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/109/EK. Minētās pamatnostādnes būtu jāpiemēro vienīgi to uzņēmumu uzraudzībai, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū Savienībā.

(80)

Lai precizētu prasības, kas izklāstītas šajā grozošajā direktīvā, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu noteikšanu, līdzvērtīgu standartu noteikšanu trešo valstu uzņēmumiem un standartu noteikšanu ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās notiktu saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (38). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(81)

Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par šīs grozošās direktīvas īstenošanu, tajā cita starpā iekļaujot: novērtējumu par šīs direktīvas mērķu sasniegšanu, tostarp par ziņošanas prakses konverģenci starp dalībvalstīm; novērtējumu par to mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu skaitu, kuri brīvprātīgi izmanto ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus; novērtējumu par to, vai un kā būtu vēl vairāk jāpaplašina ziņošanas prasību darbības joma, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem un trešo valstu uzņēmumiem, kas tieši darbojas Savienības iekšējā tirgū bez meitasuzņēmuma vai filiāles Savienības teritorijā; novērtējumu par to, kā tiek īstenotas ar šo grozošo direktīvu ieviestās ziņošanas prasības attiecībā uz trešo valstu uzņēmumu meitasuzņēmumiem un filiālēm, arī novērtējumu par to trešo valstu uzņēmumu skaitu, kuru meitasuzņēmums vai filiāle ir pakļauti ziņošanas prasībām saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES; novērtējumu par izpildes mehānismu un Direktīvā 2013/34/ES noteiktajām attiecīgajām robežvērtībām; novērtējumu par to, vai un kā nodrošināt to ilgtspējas ziņu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, kuras publicē uzņēmumi, kuri ietilpst šīs grozošās direktīvas darbības jomā.

Ziņojums par šīs grozošās direktīvas mērķu sasniegšanu būtu jāpublicē līdz 2029. gada 30. aprīlim un pēc tam reizi trijos gados, un attiecīgā gadījumā tam būtu jāpievieno tiesību aktu priekšlikumi. Komisijai līdz 2028. gada 31. decembrim būtu jāpārskata ilgtspējas ticamības apliecināšanas tirgus koncentrācijas līmenis un jāziņo par to. Pārskatīšanā būtu jāņem vērā valstu režīmi, ko piemēro neatkarīgiem ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem, un jānovērtē, vai un cik lielā mērā šādi valstu režīmi veicina ticamības apliecināšanas tirgus atvēršanu. Komisijai līdz 2028. gada 31. decembrim būtu jāizvērtē iespējamie juridiskie pasākumi, kas nodrošinātu ilgtspējas ticamības apliecināšanas tirgus pietiekamu diversifikāciju un atbilstīgu ilgtspējas ziņu sniegšanas kvalitāti. Ziņojums par ilgtspējas ticamības apliecināšanas tirgus koncentrācijas līmeni līdz 2028. gada 31. decembrim būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei un attiecīgā gadījumā tam jāpievieno tiesību aktu priekšlikumi.

(82)

Ņemot vērā to, ka šīs grozošās direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā grozošajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(83)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 537/2014, Direktīva 2004/109/EK, Direktīva 2006/43/EK un Direktīva 2013/34/ES.

(84)

Ir notikusi apspriešanās ar ECB, kas 2021. gada 7. septembrī sniedza atzinumu,